Šo skolu esmu še pieminējusi divās vietās. Pirmo reizi pieminēju rakstot par skolām savā mūžā. Otro reizi pavisam nesen, rakstot par savu epopeju dodoties uz šī gada Saeimas vēlēšanām. Pēdējo reizi rakstot pat saņēmu sirsnīgu komentāru no cilvēka, kuram ar šo skolu arī saistās atmiņas. Tā komentāra iespaidā nolēmu uzrakstīt ko vairāk par šo skolu, plašāk par vienkārši pieminējumiem.
Lai uzrakstītu pilnvērtīgāku rakstu par šo skolu, pameklēju internetvidē to, ko tur var atrast. Atradu trīs rakstus par skolu, tās vēsturi.
Visos rakstos skolas oficiālā vēsture pamatā pārklājas, ir dažas atšķirīgas detaļas faktu izvērsumā. Tas netraucē skolas vēstures kopainas uztveršanu un nosaukuma maiņas secību. Tomēr šajos rakstos nav minēts skolas ēkas turpmākais liktenis. Nu, likteņa paredzējums Rīgas Domes skatījumā. Līdz ar to aizrakstīju r-pastu uz Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta departamentu. Šodien saņēmu atbildi:
"Notikuma identifikators: 6287536
Notikuma datums: 08.10.2026 11:47:32
Labdien! Atbildot uz Jūsu jautājumu, skaidrojam, ka pēc izglītības funkcijas īstenošanas pārtraukšanas ēku esam nodevuši Rīgas valstspilsētas pašvaldības Īpašuma departamentam. Mūsu rīcībā šobrīd nav informācijas par ēkas tālākās izmantošanas mērķiem."
Tad nu sanāk - žēl. Ēkas kā skolas mūžs beidzies laikam. Ne tikai man ar šo skolu saistās jauki pavadīti 11 (kādam varbūt jau 12 gadi). Vai arī pamatskolas gadi. Daudzas paaudzes izgājušas caur šīs ēkas sienām.
Un - vairs pat nebūs, kur skolas beidzēju salidojumus rīkot laikam. Katrā gadījumā sekošu jel kādai informācijai.
Tomēr paliek siltas atmiņas par tajā ēkā pabadītajiem gadiem.
- Par cik skolas ēku pilsētas centrālās apkures tīklam pieslēdza laikam ka tikai 1979.gadā, aukstajos ziemas mēnešos, it sevišķi janvārī/februāri daudzi bija "iemīlējuši" dziedāšanas (tagad mūzikas) stundas. Jo Dziedāšanas kabinets atradās virs skolas kurtuves, kurā kurināšana notika ar oglēm. Kabinets atradās skolas ēkas Avotu ielas pusē, sētas pusē vārtrūmei. Un bija krietni siltāks par kabinetiem, kuri atradās Stabu ielas pusē, ēkas pašā galā.
- Tas bija laiks, kad bieži vien ziemās gaisa temperatūra nokrita līdz mīnus 25 grādiem un vēl zemāk. Tad bērni drīkstēja neiet uz skolu un sēdēt mājās, siltumā. Kas, protams, netraucēja izmantot šo atļauju neiet uz skolu kā aicinājumu klaiņot pa pilsētu savās gaitās.
- Atceros 10.klases ziemas periodu, trešo ceturksni (tagad - otrā semestra sākumu: sākot no janvāra līdz Lieldienu brīvdienām). Toreiz skolā stundas notika arī sestdienās. Mūsu klasei sestdienās bija četras mācību stundas, no kurām pirmais pāris bija sports, otrais - matemātikas (1-na algebra un 1-na ģeometrija). Pie kam pirmajā pārī - slēpošana Biķernieku mežā, jo skolai nekādi nebija tuvākas vietas, kurā slēpot. Tad nu - "aha, tūlīt". Uz mežu ar tām slēpošanas pariktēm brauca tikai nu ļoti izteikti slēpošanas fanātiķi, bet pārējie "aizgulējās" uz skolu aizejot tikai uz abām matemātikām. Kaut kā nekā likās perspektīva kulties sabiedriskajā transportā ar tām slēpošanas uzpariktēm, tad cik tur apļus pa mežu sasvīst, pēc tam tādiem sviedrainiem ar visiem probambasiem uz skolu doties un stundās sēdēt. Pēc slēpošanas kur tos daiktus nolikt, dušā ieiet un pārģērbties kaut kā nereāli bija. Toties pavasarī nācās Daugavas stadionā cik tur apļus noskriet, lai vismaz "kroņa" trijnieku saņemtu liecībā.
Labi, paplūdu. Ir kāda nostaļģija par skolas gadiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru