Ziniet, un pa manam, cik nu to redzu - miris nav tikai tas cilvēks, kuru aiznesuši uz kapu kalniņu un apglabājuši. Miris, kaut teorētiski, ir arī tas, kuram dzīvē nenotiek nekas. Absolūti nekas. Tikai mājas, darbs, dīvāns televizora priekšā. Nu, varbūt vēl dažiem vīna glāze vai aliņš piektdienās. Un nekas vairāk.
Esat ievērojuši to, cik garlaicīgi un neinteresanti kompānijās ir tie cilvēki, kuriem nav ko pastāstīt apkārtējiem? Neviena piedzīvojuma, jautra mirkļa? Absolūti nekā? Ar tādiem, ja arī kāda saruna ir uzsākta, tā drīz vien apraujas. Nav par ko parunāt. Ne par sēņošanu, kuras laikā sanācis apmaldīties mežā, ne par nokavēto pēdējo vilcienu un to, kā top atrisināts jautājums nokļūšanai vajadzīgajā punktā? Pat ne par bērnu nebēdnībām... Vienā mirklī tādi cilvēki kompānijā kļūst lieki, viņiem neviens nepievērš uzmanību, zināmā mērā atgrūž...
Pa manam, cilvēks ir kaut morāli dzīvs tik ilgi, kamēr viņa dzīvē kaut kas notiek. Kaut jauna zupas katla meklēšana pilsētas veikalos. Kaut drusciņ kaut kas, kas dod kādu adrenalīna devu. Ja visādi notikumi beidzas, principā beidzas arī pats cilvēks. Viņš tikai "atstaigā" viņam nomērīto laiku, kas atlicis līdz aiziešanai uz kapu kalniņu.
Ar valstīm jau ir tas pats.
Kamēr kādā valstī ir kādas risināmas lietas, tikmēr valsts ir un tai ir nākotne. Kad vairs nav nekā risināma, valsts agri vai vēlu izbeidzas kā šķira. Nav nozīmes, kas un kā ar to notiek pēc tam, kad iestājusies stagnācija. Stagnācija ir nāves spriedums jebkam. Spilgts piemērs ir PSRS. Gorbačova iesāktās pārmaiņas nespēja glābt Brežņeva laiku dziļā stagnācijā ievesto valsti. Gorbačova mēģinājums bija krietni novēlots. Saknes jau bija sapuvušas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru