svētdiena, 2015. gada 30. augusts

Midsomeras slepkavības

Skatos šo seriālu jau ļoti ilgi. Torentos pārbaudīju - no 1998.gada, kad viņš tikko parādījās TV ekrānos. 
Patlaban skatos 17 sezonu. Ne jau tāpēc, ka būtu kaut kā iekavējusies laikā, nē. Vienkārši tāpēc, ka filmas režisori "necep" sezonas kā cepumus. Katra sērija ir vismaz pusotru stundu gara un galvenais vainīgais ne vienmēr, praktiski nekad, nav zināms līdz pat sērijas beigām.
Gadu gaitā ir nomainījušies galveno lomu tēlotāji un atkal ne kā pie amerikāņiem. Tur seriālā ja maina aktieri, nepapūlas viņa varoni nomainīt un sanāk, ka viens tēls kā Fantomass luņo ar vairākām sejām. Še nē. Ja mainās aktieris, mainās arī tēls. Organiski. Saņem paaugstinājumu vai aiziet pensijā. Un viņa vietā nāk kāds cits.
Vienīgais žēl, ka pēdējās divas sezonas ir četru sēriju garumā. Iepriekšējās bija garākas sezonas.
Un dažām iepriekšējām sērijām nozieguma skelets bija aiz matiem pievilkts - nu, izstāstīts nodarījums tā, ka grūti bija noticēt notikuma ticamībai. Scenāristam drusku pietrūka izmanības. Bet tas jau netraucē filmas - seriāla kopainu. 
Man patīk, katru sezonu gaidu ar nepacietību. Patīk savītā intriga. Un pievilcīgie, jā, nevis skaistie, bet pievilcīgie aktieri. Aktieros nav klasiskā skaistuma, tajos ir ikdienišķais dabiskums, kas pievelk un padara seriālu pievilcīgu. Gluži kā Smalkais stils ar saviem pensionāriem.

ceturtdiena, 2015. gada 27. augusts

Bēres

Vakar biju SIA Rīgas Kremācijas centrs - krematorija Varoņu ielā 3a uz izvadīšanas ceremoniju no mazās zāles. Glabāja Juri Prokurorovu. Puisim bija tikai 38 pilni gadi aizejot. Viņš jau bija kremēts. Sanāca tikai atvadīties krematorijā un pēc tam apglabāt urnu Otrajos Meža kapos. Lūk, ko par viņu teica tuvākie draugi Draugiem.lv dienasgrāmatas ierakstā (pat labāk neuzrakstīšu):
"Juris piedzima 1976.gada 1.oktobrī. Mācības ir bijušas Cēsīs, vēlāk Rīgā. 1992.gadā viņš absolvēja Cēsu sanatorijas Meža skolas 9.klasi. Vēlāk apguva elektroietaišu ekspluatācijas inženiera profesiju Rīgas Tehniskajā koledžā, kuru pabeidza 1997.gada 20.jūnijā. Uzreiz 1997.gadā Juris sāka strādāt sabiedrībā "Augstsprieguma tīkls". Šī bija pirmā un vienīgā Jura darba vieta. Viņš mīlēja un lepojās ar savu darbu, patika tajā uzticētie pienākumi, pret kuriem izturējās ar lielu atbildību.
Juris bija gaišs cilvēks, kurš, esot atsaucīgs un izpalīdzīgs pret citiem, sevī pats paturēja dvēseles sāpes.
Ļoti maz kas mums ir zināms par viņa bērnību un skolas gadiem. Nedaudzajos atklātības brīžos, kad Juris pavēra nelielu spraudziņu šajā aizklātības plīvurā, varēja nojaust, ka agrie dzīves gadi nav bijuši viegli. Ir pārdzīvotas daudzas saspringtas situācijas. Piedzīvotas daudzas dzīvesvietu maiņas. Acīmredzot bērnībā un skolas gadu laikā ģimenē pārdzīvotais veidoja viņa noslēgto un kluso raksturu. Daudz palīdzības no apkārtējās vides Juris nebija pieradis saņemt un tamdēļ nebija radis arī kādam kaut ko lūgt, pats saglabādams atsaucību pret citiem.
Nojaušot šo smago dzīves sākuma posmu, var apbrīnot Jura spēju dzīvē visu sasniegt pašam, kļūstot par tādu cilvēku, kādu mēs viņu pazīstam un mīlam.
Pēc tēva nāves liktenis arī turpmāk ģimeni nelutināja. Pāragra brāļa nāve trauksmainas dzīves dēļ, bet mammai bija ļauna slimība. Mamma bija vistuvākais Jura cilvēks, par kuru viņš rūpējās līdz māmuļas pēdējai dzīves stundiņai. Arī grūtības un sāpes, ko sagādāja mātes slimība, Juris uz ārpusi neizpauda un paturēja to sevī, tāpat kā gandrīz visas pārējās savas raizes un šaubas, nevēlēdamies nevienu apgrūtināt.
Darba kolēģi un draugi Juri iepazina kā ļoti atsaucīgu cilvēku, kurš nekad neatsacīja palīdzēt.

otrdiena, 2015. gada 25. augusts

Kārtējas skārdeņpārdomas

Nu jau kuru dienu pēc kārtas rakstu pārdomas tikai ar skārdenes klātbūtni, bet tā nu ir sanācis. Nesodiet mani pārāk bargi.
1. Labu laiku atpakaļ rakstīju par vienu savu akūtu problēmu. Nekas šajā ziņā nav mainījies. Problēma ir palikusi. Meklēju dzīvokli jau iepriekš izskanējušā rajonā. Var pat ar palīdzību mājsaimniecībā. Un galvenais - lai man nebūtu jāmaksā ahūni lielas naudiņas par dzīvošanu. Es vienkārši to nevaru atļauties. Alga nav liela. Ienākumi vispār nav lieli. Samesties kopā ar kādu pagaidām nav reāli. Reāli ir tas, ka man jau oktobrī jābūt pie vietas jaunās telpās. Tad arī kaut cik varēšu dzīvoklī finansiāli piedalīties. Būs sakārtojušās pašas finanses, to regularitāte.  Negribu pārvākties uz sieviešu naktspatversmi, kā to jau izdarījis viens mans paziņa.
2. Reiz atpakaļ rakstīju par Herbertu Strikeru, kādās no savām skārdeņpārdomām viņu arī pieminēju. Tagad pagrūti būs atrast, kurās. Puisis pavisam nolaidis ausis un degunu. Mantas - kur nu pie kura drauga stāv, pats pārsvarā nakšņo vīriešu naktspatversmē. Pie sevis ņemt savā situācijā nevaru un pat negribu. Ja kāds spētu viņam par saprātīgu cenu piedāvāt kaut vienistabas ūķi - ziņojiet man, nodošu ziņu tālāk.
3. Joprojām adu, taisu sveces. Pagaidām adījumi pārsvarā ir šalles (dubultas, lai ziemā siltāk) un sveces pagaidām viena veida un no sveču galiem (arī pagaidām), jo parafīnam un daudzkrāsainam - ar to naudiņu ir kā ir. Akūtajam vajag vairāk. 
4. Man var "klauvēt" jebkurā laikā gan uz e-pastu, gan uz telefonu, kas uzrādīti abi manā profilā.
5. Joprojām ceru, ka kāds man kaut aizdos tos 30 eiro, par kuriem minēju iepriekšējās skārdeņpārdomās. Atdot varēšu oktobrī vai novembrī. Tulkojuma pasūtījums par šādu summu pazudis izplatījumā, bet bankas laikam nebūs pierunājamas pagaidīt līdz nākošam mēnesim.
6. Laikam pasmaga depresija saskrējusi, bet gan jau ar to tikšu galā.
7. Nevaru sūdzēties par lattelekoma internetu. Pietiekami ātrs. Īpaši no rītiem, kad neviens tā īsti vēl nav "iesēdies" internetā. Mums šis pakalpojums ir kopā ar telefonu un televīzijas kabeli. Viss darbojas un kustas. 

svētdiena, 2015. gada 23. augusts

Skārdeņpārdomas

Kārtējā skārdene uzdzen kārtējās pārdomas. Laikam par daudz to skārdeņu manā dzīvē ir šajā gadalaikā.
1. Kur bankas kontā izraut 30 eiro, lai līdz mēneša beigām aizbāztu mutes divām bankām, kuras negrib gaidīt līdz septembrim, kad saņemšu slimības pabalstu? Aizdevējam atdot varētu tikai oktobrī/novembrī, kad finanses būs nokārtojušās caurmērā tekoši.
2. Kā man patīk brīvdienu rīti Rīgā! Ielas patukšas, neviens nekur nesteidzas, cilvēku drūzmas nav (ja nu vienīgi pilsētā nenotiek kāds masu pasākums). Miers, klusums un labsajūta. Ikdienas steiga pilsētā spēj nogurdināt.
3. Kaut kāds dīvains miers iestājies un dienas vidus kļuvis garlaicīgs. No rīta darāmais apdarīts, vakara darāmais vēl nav iestājies. Ja neuzkuļas kāds draugs, kas izvelk no mājas - apātija un gulšņāšana vien sanāk. Un kā es agrāk mācēju laiku aizpildīt?
4. Kur vispār godīgā veidā izraut dažus tūkstošus eiro, lai tiktu kaut daļēji no parādiem un savu dzīvoklīti noīrēt? Kārtējo reizi aizņemties? Cik var? Tā - dzīvot uz parāda. Apnicis un nerezonē vairs. Nav tie gadi. Ir jāsāk maksāt parādus.
5. Ir idejas un plāniņi nākamībai. Bet skaļi ko izteikt vairos - zināma māņticība pašas noskaudumam. Vajag kompāniju, kas būtu ar mieru uzklausīt un darīt. Uzticoties un nejautājot "kāpēc?" un "vai vajag?". Ir, kā ir un vajag.

sestdiena, 2015. gada 22. augusts

Jauna skārdene ar jaunām domām

1. Kopš pērnajā oktobrī esmu savam blogam "piekabinājusi" AdSense reklāmu raidošo iespēju, mana bloga apmeklējums ir audzis. Sasniegums - ap 80 skatījumu dienā. Tomēr ieņēmumi no reklāmu rādīšanas vēl nav sasnieguši 10 eiro robežu. Tomēr nemetīšu plinti krūmos, gaidīšu, kas būs tālāk.
2. Ir ļoti patīkami, ka baltais runcis ir ieskaitījis manu blogu 200 Latvijas lasāmāko blogu rindās. Tātad manas domas un pārdomas ir lasāmas un reizēm pat vērā ņemamas. Īpaši to jūtu, kad kādam rodas vēlme nokomentēt manis teikto.
3. Kaut kā iegājies, ka paņemot skārdeni, rodas vēlme še iepostot sīkdomiņas. Garākām domām skārdene ir lieka. Tās nāk un rodas pašas no sevis un rakstās raiti un riti.
4. Man ir palikušas dažas neizpārdotas šalles dažādām vecuma kategorijām un daži topi dažādām ķermeņa kategorijām. Būtu jau skaisti un mīļi, ja kāds/kāda piezvanītu pa manā profilā uzrādīto telefonu ar interesi par šim lietiņām. Ar visu nelielo maisu piebraukšu, kur sarunāsim. Nav necik dārgi. Nav jau veikals, kurā visādi uzcenojumi.
5. Būšu pateicīga tam blogspota bloga lietotājam, kas man apstāstīs, kā šeit veidot aptaujas. Reizēm jau gribas kādu aptauju izveidot. Par rakstītā kvalitāti, par domas izteikuma saprotamību .... uttt.
6. Būtu jau skaisti, ja mani lasītāji man jautātu par lietām un vietām, par kurām rakstu. Īpaši tajos gadījumos, ja raksta personāžs nav īsti skaidrs un ir prasība pēc sīkākas izziņas - kas tas ir un ko ēd ziemas vakaros.
7. Ja negribas no kāda dabūt necenzētu iebļāvienu ausī, nav vajadzīgs viņam zvanīt sestdienas rītā 9.00. Tad parasti visi vēl guļ piektdienas tusiņu līdz pusdienas laikam. Un arī tad ir jāpiedomā, cik nepieciešams ir šis zvans, jo reakcija otrā galā nav prognozējama.

piektdiena, 2015. gada 21. augusts

d'Artanjansns un trīs musketieri

Novilku torentos un noskatījos šo veco padomju laiku Odesas kinostudijas trīs sēriju filmu pēc Dimā-tēva romāna motīviem. 1970. gadu beigu - 1980.gadu sākuma ekranizācija. Jāsaka, sižets filmai apmuļļāts daudzajās ekranizācijās un variācijās par romāna tēmu.
šis variants tomēr ir tuvāks romāna pamatsižetam. Tāds, kuru pa lielo iedomājos lasot pašu romānu pusaudžu vecumā. Un aktieru kolektīvs lielisks piemeklēts. Mihails Bojarskis D'Artanjana lomā, Venjamins Smehovs - Atoss, Ļevs Durovs - De Trevils, un vēl citi ari. Lieliskās Dunajevska dziesmas visas filmas garumā auzrāva un lika par daudz ko padomāt. 
Ir vērts noskatīties tieši šo filmas versiju.

Vasara beigusies

Mana vasara praktiski beigusies, kaut arī augusts ir tikai pusē. 
Kad 18.martā ņēmu slimības lapu, cerēju un domāju, ka no darba brīvajā laikā izbaudīšu vasaru pilnā mērā neceļoties augšā pirms pieciem no rīta. Sanāca savādāk.
Vēl februārī sajutos nogurusi, depresīva un miegaina. Kad nekas nav mīļš un nekas nepatīk. Domāju, ka parastā pavasara iestāšanās avitaminoze un depresīvais nogurums. Cerēju pati tam tikt pāri. Kā citus gadus. Nekā nebija. Nācās martā paņemt slimības lapu pie ģimenes ārsta un doties pie psihoterapeita ārstēt pavasara depresiju. 
Izrādījās, arī tas bija ne tas un mājās "aplūzu". Nedēļu vairāk gulēju, nekā darīju ko citu un 13. aprīlī māsa šo skatu neizturēja un izsauca ātro palīdzību. Izrādījās, biju mēģinājusi ārstēt ne to un ne tā. Abpusējs plaušu karsonis ar komplikācijām un gripa piedevām. Gripa paglāba no maksāšanas par slimnīcu. Nezinu, kas tur, Stradiņos, par tādu kārtību. Bet tur pavadīto laiku neatceros un negribu atcerēties. Jo tas kvantums tablešu un sistēmu, ko ikdienas saņēmu, ir novedis pie "Nē! Tikai ne tabletes un tikai ne sistēmas!". Kaut kāds pusnemaņas paranoidālais stāvoklis.

ceturtdiena, 2015. gada 20. augusts

Par privātās dzīves neaizskaramību un vēlmi "bāzt degunu" svešā guļamistabā.

Laikam sanāks pamatīgs "uzbrauciens" gan dzeltenai presei, gan tiem, kas veicina tās neglīto darbošanos.
Nē, es neesmu pret presi vispār un es neesmu pret sabiedrības informēšanu. Sabiedrība ir jāinformē par jaunumiem, kas skar sabiedrisko dzīvi un attīstību, tās sadzīvisko vajadzību uzlabošanos. 
Tomēr - kāda man un daudziem citiem darīšana gar Kardašjanu ģimeni Amerikā? Smukmeitiņas, kas groza dupsīšus augstākajā sabiedrībā. Un viss. Ne viņas aktrises, ne arī ir kādai magnātu - ražotāju industrijas ģimenes piederīgās. Lelles, kas grozās pa visurieni naudas maisa copēšanas nolūkos. 
Bet informatīvajā telpā ļoti daudz un bieži par viņām parādās informācija. Kāpēc? Kuram normālam cilvēkam tas interesē?  Laikam jau tiem, kuriem slimības izraisīta interese un nav tik smuks dupsītis.
Es neesmu pret sabiedrībā atpazīstamu un populāru cilvēku - aktieru, politiķu u.c. tamlīdzīgu personu - intervēšanu sabiedrības informēšanas nolūkos. Bet kur ir intervijas ar dārzniekiem, sētniekiem, pastniekiem, šuvējām? Tas ir - arī citiem citu darbu darītājiem. Galu galā aktiera, politiķa darbs ir darbs un tikai. Samērīgi salīdzināms ar jebkuru citu darbu, kurš tiek pildīts godprātīgi un ar tīru sirdsapziņu. Labi, miers ar to, ka nav (varbūt tomēr mazdruciņ parādās) intervijas ar vienkāršajiem darba rūķiem. Te ir normāla parādība visās intervijās - intervētājs uzdod jautājumu un intervējamais pats izlemj cik daudz un kādā līmenī atbildēt, Privātums tiek respektēts.

trešdiena, 2015. gada 19. augusts

Krišnas apziņas templis

Pati, līdz ar daudziem citiem, esmu pasmīkņājusi par raibu, indiešu tradicionālajos tērpos tērptu laužu pulciņu Rīgas iekās kas ar plakātiem, bungām un citiem sitamajiem instrumentiem klīst pa pilsētu skaļi saucot Hare Krišna. Tāpat esmu griezusies prom no viņu grāmatu izplatītājiem. 
Tomēr tas mani nav traucējis savulaik stāvēt rindā pēc viņu bezmaksas pusdienu izdalīšanas punkta. Un ievērot visai raibo publiku, kas stāv šajā rindā; dažs pat no 7-iem rītā, kaut arī punkts atveras 9.00. Tā darba laiks gan stāv rakstīts līdz 11.00, bet parasti jau ap 10.00 visa izdalīšana jau ir beigusies - izsalkušo ir vairāk par piedāvājumu, kas sagatavots tekošai dienai. Jūlija mēnesī vien ir pabaroti 3194 izsalkušie.
Templis atrodas uz Krišjāņa Barona ielas 56. Tā pagrabstāvā atrodas ar indisku un ne gluži indisku nieciņu pārdotuvi. Pirmajā stāvā ar ieeju no ielas - bezmaksas pusdienu izdales punkts. Pusstāvu augstāk - pa labi zāle viņu dievkalpojumu noturēšanai, pa kreisi - ēdnīca divos stāvos ar tīri veģetāru ēdienu. Jāsaka, tīri garšīgi. It īpaši, ievērojot kristiešu gavēņa laiku ēdienu pliekanumu, te var sātīgi paēst un nemaz par gaļu nedomāt. Abi dievi būs apmierināti.
Svētdienu reliģisko ceremoniju klāstā iekļautas arī bezmaksas veģetārās pusdienas, Uz svētdienas dievkalpojumiem var ierasties visi interesenti. 
Es vairāk citu reliģisku vietu (labi, ir vēl pareizticīgo klostera mūķenes - klosteris atrodas uz Aleksandra Čaka ielas netālu no Pērnavas ielas, kur arī izdala bezmaksas pusdienas), kurā kaut nedaudz mēģinātu pabarot izsalkušos. 
Krišnaītisms nav mūsu reģiona reliģija, bet cienīsim to, ko viņi no laba prāta dara Rīgas iedzīvotāju trūcīgākā slāņa labā.

Dažas haikas

Samiegojies smaids
Sapņu pilnas ačteles –
Ir pamodies bērns.
                        1990

Sapnis gaist miglā
Sārtās lapas birst strauji ...
Rudens ved skumjas.
                        1998

otrdiena, 2015. gada 18. augusts

Pauls Irbins

Pašlaik gatavoju LFFB lapai interviju ar Paulu Irbinu, kandidātu Mars One projektam, kura tapusi vēl pērnajā vasarā. Kad būšu sagatavojusi, paies vēl laiciņš, kamēr lapā ielikšu. Tad noteikti salinkošo. Ja neaizmirsīšu. 
Pagaidām rakstam esmu tikusi tikai līdz pusei, tāpēc pilnībā par to izteikties neņemos. Tomēr jau tagad pārsteidz, izsauc nožēlu cilvēks, kurš taisās pamest mājas, visu, kas te viņam ir un triekties uz nekurieni. Saprotu jau, ka zinātnes vārdā, bet tomēr. 
Kāpēc vispār ir jāpamet mājas, dzimtene, radi, draugi, paziņas? Savā ziņā saprotu tos, kuri aizbrauc uz laiku, sapelnī naudu un atgriežas to ieguldīt Mājās. Bet tie, kas aizbrauc uz neatgriešanos neviena nepiespiesti un nedzīti? Un tad no tāluma tikai kritizē un kritizē aizmirstot par tiem, kas palikuši un cīnās par savas Mājas eksistenci un pastāvēšanu.
Šis pat izbrīns attiecas daļēji arī uz Paulu Irbinu. Kas viņš ir? Avantūrists? Zinātnieks? Vīlies visās mājas būšanās un sačakarējis savu ģimenes dzīvi pie viena? Vai arī ne īsti draudzējas ar galvu?
Savā ziņā viņš pat ir pirmrindnieks, jo deva interviju vēl pirms iespējas aizbraukt un motivēja savu pārliecību. 
Tomēr,cik man zināms, Irbins tā arī nekur nav aizbraucis. Vai nu netika nākamajā kārtā, vai to projektu piegrieza vispār - vai nu nerealitātes, vai neizstrādātuma dēļ. Citi, kas tam visam seko, zinās labāk pateikt.

pirmdiena, 2015. gada 17. augusts

Grāmatu ceļojums

Šīs grāmatas nokļuva pie manis vēl aizpērnajā ziemā, kad viens cilvēks tīrīja savu grāmatu skapi un visas fantasy grāmatas vēlējās atdot biedrībai. Tā nu viņas tur mans stāvēja un aizņēma daudz vietas manā ne visai mazajā istabā.
Grāmatu nākamais ceļojums sākās maija beigās, kad māsa nolēma ieviest kārtību mājās un pie viena bija skaidrs, ka dēls ar savu sievieti nāks dzīvot pie manis. Grāmatas tika sakrautas koridorā, kamēr atrados slimnīcā pirmo reizi. Tad dēla sieviete pieteicās grāmatas paņemt pie sevis uz nenoteiktu laiku, jo viņas lauku māja ir praktiski neapdzīvota.
Domāju, ka tas būs uz ilgāku un konkrētāku laiku, bet nekā. Jūlija vidū saņēmu ziņu, ka grāmatas no turienes arī jāaizvāc. No sākuma nesapratu, kas notiek, vienīgā doma, kas ienāca prātā - viņa laikam bija nejauši uzdūrusies un izlasījusi manus divus ierakstus šeit. Par evanģēlistu dievkalpojumiem Ķīpsalā un par pašiem Dālderiem - viņas lauku mājām. Neko sliktu par viņu negribēju teikt, tikai paudu savu viedokli par notikumu un vietu, kas nav priekš manis, par to, ko nesajūtu kā aicinājumu.
Tā nu vakar notika grāmatu kārtējais ceļojums no Dālderiem un Bergmaņu mājām Vakarbuļļos. Tas ir, us to vietu, kurā notiek ikgadējie fantastu pikniki un reizēm arī kāds cits pasākums.
Ceru, šeit grāmatas savā stūrī, kuru pārāk neaizņēma, nostāvēs līdz brīdim, kamēr LFFB atradīs savas stacionārās telpas. pagaidām biedrības īpašums ir izkaisīts pa daudzām un dažādām lokācijām.

sestdiena, 2015. gada 15. augusts

Rīgas svētki un svētku noskaņa

Izstaigāju tās Rīgas vietas, kurās kaut kas notiek brīvā dabā svētkiem par godu un pie viena bez maksas izbraukājos autobusā no centra uz Imantu un atpakaļ. Galu galā bezmaksas braukšanas iespēja bez raustīšanās no kontroles ir jāizmanto.
Rīgas svētkiem par godu notiek viskautkas vidažādākas vietās. Pat īsti negribējās pietuvoties pasākumu vietām, lai apskatītos, kas tur īsti notiekās. Kaut kāda garlaicība. Nav tā uzrāviena svētku sajūtai, kas bija 2001. gadā Rīgas 800-gadei par godu. Kad dēls vēl dejoja Dejas upē uz Kaplaka bulvāra un vīrs bija dzīvs un stīvējās Nacionālā teātra dalības laikā šajos svētkos. Un Rīgas centrs bija pārbāzts ar cilvēkiem. Visdažādākajās ādas krāsās un sarunājās tik daudz valodās, ka ausis žilba.
Toreiz pat biju tik nogurusi, ka svētku salūtu nogulēju mājās un dabūju to skatīties atkārtojumā nākamajā dienā. nolūzu mājās vienkārši tāpēc, ka bija jāstaipās ar dēla tērpiem - puika varonīgi nodejoja visus svētkus ar praktiski svaigi lauztu vienu roku un viss tērpu nešanas smagums gūlās uz mani. Un kur vēl jāpievaktē dzīvsudraba puika no dauzīšanās, lai nesarežģītu situāciju ar roku.
Tagadējie Rīgas svētki ir kļuvuši par ikdienišķu ikgadēju tusiņu bez svētku gaisotnes. Nezinu, vai tas ir labi, vai slikti. Bet, manuprāt, svētkiem vajag svētku gaisotni un tam atbilstošu noformējumu gan lietās, gan vietās, gan cilvēkos. Savādāk tas ir kļuvis par kārtējo ikvasaras pasākumu, kuri ļoti regulāri notiek pilsētā sākot ar maija mēnesi un beidzot ar septembri. (Nu, daži nelieli pasākumi notiek arī ziemas mēnešos, bet tie nav tik visaptveroši un gandrīz katru nedēļu, kā vasarā).
Katrā gadījumā man Rīgas svētkiem vajag īpašu, tieši šiem svētkiem veltītu noskaņu un gaisotni pilsētā. Kā tas ir Dziesmu un deju svētkos, kad sabrauc dziedātāji un dejotāji no visas Latvijas un ienes pilsētā kādu savu, netveramu prieku un svētku sajūtu, kas jaucas ar brīves sajūtu.

piektdiena, 2015. gada 14. augusts

Katlakalna kapi un Gustavsonu dzimta

Vakar aizbraucu uz Katlakalna kapiem. Vecākā daļa ir iežogota ar mūri, jaunā daļa izpletusies aiz mūra. Brauciens bija ar 12.autobusu līdz gala pieturai, kura tad nu atrodas pie pašu kapu ieejas. Pats brauciens - neilgs, pāri nu vairs ne Salu tiltam, bet jaunajam Dienvidu tiltam. Brauciens pats rada brīnuma iespaidu un to, cik ļoti mainās un aug Rīga.
Aizvedu nelaiķa vīram vienu rozīti un uz brūkoša soliņa malkojot alu pavēroju kapu kopiņas.Māte, vecākais dēls, tēvs, jaunākais dēls.
Tā, sēžot, precīzāk balansējot uz soliņa, sapratu, cik ļoti man šos desmit gadus ir pietrūcis šo vīriešu. Māti nepazinu - viņa nomira manam vīram vēl mazam puikam esot. Neteikšu, ka šie desmit gadi bijuši tukši un neinteresanti. Ir sastapto daudzi interesanti cilvēki, bijuši daudzi interesanti notikumu. Bet - bet dzīve būtu izvērsusies savādāka un varbūt ne mazāk interesanta, ja vīrs nebūtu pirms desmit gadiem nomiris no neārstējamas slimības. 
Man viņa pietrūkst un kopā pavadītie gadi bijuši paši mierīgākie kopš bērnības. Kad tēvs bija dzīvs. Kopā ar viņu jutos mierīga un stabila. Kā aiz mūra sienas. Tagad ir praktiski nepārtraukts riņķa dancis un jezga. No kuras var nogurt.
Pēc kapiem, atgriežoties mājās, satiku sen neredzētu draudzeni. Sēžot kafejnīcā, sapratu cik nebūtiskas bijušas mūsu agrākās nesaskaņas un tagad tās visas ir vienaldzīgas. Ir vienkārši pietrūcis kontakts ar šo meiteni. Tāds miers un labsajūta.
Varbūt es vēl biju kapos, pie vīra kapa kopiņas pavadītā laika iespaidā.

trešdiena, 2015. gada 12. augusts

Filma Glāze ūdens (Стакан воды)

Veca Mosfiļm filma. PSRS laikos uzņemta. Spēlē tāda lieluma zvaigznes, kā Kirils Lavrovs, Anna Belohvostikova, mūsu pašu Pēteris Gaudiņš, Juris Strenga.
Sižets īsumā - mīlas intriga, kurai piejaukta politika. Gaudiņa tēls līdz konfektei sulīgs smukulītis, kuram nepielec, ka par viņa labvēlību un mīlestību stīvējas trīs dāmas, no kurām divas ir karaliene un viņas tuvākā galma dāma. Politikas deva - Eiropā norisinās karadarbība, kura beidzas ar Utrehtas miera līgumu. Mīlas intrigas atrisinājums rada miera noslēgšanas iespējamību.
It kā nekas sevišķs, triviāla un daudzreiz apspēlēta situācija. Bet - viss aktieru ansamblis novākts tik kolorīts, lugas autora meistarība tik izcila, ka galveno varoņu "politiskie dueļi" ir tīrā bauda ausīm un acīm.
Iesaku pameklēt torentos un novilkt skatīšanai.

pirmdiena, 2015. gada 10. augusts

Skārdeniskās pārdmas - citādi tās nenosauksi.

1. Angliski runājošo un rakstošo stulbings turpinās. Pēc šāda teksta viņu dzimtajā valodā: "This site is the official webpage of the Latvian society of Sci-Fi and Fantasy, and the subjects of discussion on the boards are expected to be those, relevant to society. All other conversations, specifically about any medical equipment and other randomness will be deleted instantly. The people who post them will be banned. Also, the main language for this site is Latvian. So, if you want to post anything in our forums, please, try to at least use google translate. In case of any questions or concerns, contact the administration, by sending an e-mail to: tulkotekstus@gmail.com", kas tulkojumā nozīmē apmēram "medikamentus, seksu un visādu citu spamu netirgojam, esam godīgi un miermīlīgi Sci-Fi un fantasy fani un liekat mūs mierā", normāli cirvji saprastos un liktos mierā. Joprojām nākas tīrīt ar viskautko tēmai neatbilstošu piedrazotas vietas.
2. Esmu nedaudz nemierā ar sevi. Pēc tās ilgstošās plaušu slimošanas tomērt esmu atsākusi nedaudz pīpēt un neatsaku arī kādai skārdenei. Tas laiks, kad ievēroju sauso likumu un nepīpēju, bija jauks. Jāsaņem sevi noteiktās uz stingrās rokās, lai labotos. 
3. Protams, ir pluss tam, ka es vasarā atpūšos un nestrādāju un par to vēl saņemu naudiņu slimības naudu veidā. Bet es nezin, kāda ķīmija manī sagrūsta iekšā un cik ļoti visu iespaidojuši daudzie rentgena uzņēmumi, bet tikai nesen mati pārstājušie bieziem kušķiem ķemmēties ārā. Mati nu pavisam plāni palikuši. Ceru, ka sāks ataugt un sasniegs kaut kādas normas pierobežas.
4. Laikam ar savu rakstu par Herbertu Strikeru būšu puisim ko noskaudusi. Puisim nomirusi māte, kas dzīvoklī bija atbildīgā īrniece un tagad puisi liek no mājas ārā. Jaunas telpas dzīvošanai viņam vēl nav izdevies atrast, nāksies bomzierēt. Daļu mantas, tiesa, aizrunāts paglabāt pie draugiem un paziņām. Tiesa, nezinu, kā ies, jo iedzīve ir divistabu dzīvokļa apjomā. Pie sevis piemitināt netaisos. Pat ja būtu kur, arī tad nee. Nav tas tips. Laikam neesmu līdzcietīga.

Dažas bildes no ekskursijas uz Līgatnes bunkuru. Klāt pieķērām arī Āraišus


svētdiena, 2015. gada 9. augusts

Ekskursija uz Līgatnes bunkuru

Vakar, 2015.gada 8.augustā, mēs – es, Kaspars Bērziņš, Arnis Voitkāns un Ilmārs Bite – ar Arņa mašīnu devāmies uz Līgatni, lai apskatītu tur padomju laika pazemes bunkurus. Doma par ekskursiju bija radusies jau pērn, kad devāmies ekskursijā uz Irbenes lokatoru. 
Izbraucām no Rīgas 9.00 no rīta un bez starpgadījumiem nokļuvām Līgatnē pie visai iespaidīgas sanatorijas ēkas ar labiekārtotu apkārtni. Netrūka ne soliņu, ne dārza šūpoļu, ne vietas teltīm, ne daudz kā cita aktīvai atpūtai pie dabas civilizācijas tuvumā.
Ekskursija pati sākās 12.00, tāpēc nedaudz paklaiņojām pa apkārtni, pasēdējām mājīgajā sanatorijas kafejnīcā malkojot  sen nedzertus piena kokteiļus.
Par ekskursiju runājot.
Piebraucot pie ēkas, nelikās, ka daudztelpu bunkuri tik meistarīgi noslēpti zem monstrozās sanatorijas ēkas. Klīdām pa gaiteņiem, apskatījām daudzās darba telpas, kas paredzētas darbam ekstremālos pazemes apstākļos. Redzējām pat vietēja mēroga elektrostaciju, kura darbojas vēl joprojām nodrošinot apgaismojumu pazemē un, vajadzības gadījumā, spēj to nodrošināt arī virszemes celtnēm. jaudas pietiek.
Mūs pat ieveda pazemes ēdnīcā un pabaroja ar pelmeņiem un kaut ko kompotam līdzīgu. Porcijas bija tik nelielas, ka pat man ar visu mazo rumpīti bija par maz, kur nu vēl pieaugušam, nobriedušam vīrietim.
Pēc bunkura apskates aizgājām līdz Gaujai, kas šajā vietā neradīja varenas upes iespaidu.
Tā pat kā iepriekšējo reizi, arī šī ekskursija izvērtās par braucienu vēl kaut kur. Aizdevāmies apskatīt Āraišu ezera pili. Mans iespaids - ēkas uz ezera tik nelielas, ka tajās vietas pietiek knapi vienam cilvēkam ar visu viņa iedzīvi. Nespēju šajā šaurībā iedomāties ģimenes dzīvi. Un kādreiz taču šī pilsētiņa ir bijusi biezi apdzīvota.
Bildes no pasākuma būs vēlāk. Kad fotogrāfi tās būs apstrādājuši un man atsūtījuši.

piektdiena, 2015. gada 7. augusts

Mazliet atmiņu - kinoteātri

Tagad Rīgā ir divi lielie kinoindustrijas monstri ForumCinemas pie Stoklman tirdzniecības centra un Cinamon pie tirdzniecības centra Alfa. Abi ir vairākos stāvos, vairākām skatītāju zālēm, kurās rāda dažādas filmas. Abos ir kafejnīcas, kurās uzkavēties pirks seansu sākuma, ir visādu našķu pārdotuves, kurus grauzt filmas skatīšanās laikā. Ir vietas pīpmaņiem, kur ievilkt dūmu pirms filmas. 
Neko sliktu jau nesaku, zāles ir ērtas, pārējais aprīkojums arī atbilst mūsdienu prasībām un ērtībām. Tikai - kā šīs monstrozās celtnes tiek galā ar pašizmaksu un peļņu? Zāles konsekventi nav piepildītas līdz ūkai un neviens nesēž uz kāpnītēm, izdiņģējis papildbiļeti vai ko tamlīdzīgu.
Un neko sliktu nesaku par šādu kino skatīšanās iespēju vienuviet. noskaties vienu filmu, nokāp līdz kasēm, nopērc biļeti uz nākošo un skaties atkal. Kaut visu dienu pavadi kino ēkā.
Tomēr šāda iespēja neglābjami ir pazudinājusi to iespēju, kad bija iespēja skriet no viena kinoteātra uz otru, lai noskatītos tās filmas, ko konkrētajā dienā rāda. Jā, Rīga reiz bija pārbagāta ar daudziem sīkiem un ne tik sīkiem kinoteātriem gan pilsētas centrā, gan nomalēs. Reizēm šie kinoteātri bija viens uz kvadrātkilometru, reizēm divi trīs blakus. Centrā kinoteātru blīvums bija lielāks. Ar kājām varēja apstaigāt visus kinoteātrus.
Un kur vēl fīča pie afišu stabiem nopētīt konkrētās nedēļas kino repertuāru un jau laicīgi saplānot maršrutus tā, lai paspētu uz vairākām filmām dienā nenokavējot seansu sākumu. Bija iespēja iegādāties arī kino programmas, tāpat, kā joprojām var iegādāties TV programmas. Šajās kinoprogrammās bez kinoafišas bija filmu anotācijas, raksti par populāriem pašmāju un ārzemju aktieriem. Un lielas, krāsainas bildes, ko līmēt pie sienām.
Īpaša fīča bija sabalansēt priekšpēdējo un pēdējo filmas seansu dažādos Rīgas nostūros. Sava romantika tur bija. Kājot mājās no pēdējā seansa, piemēram, Sarkandaugavā basām kājām, žestikulējot ar kurpēm apspriest redzēto filmu.

trešdiena, 2015. gada 5. augusts

Jau atkal pārdomas un atkal skārdene

1. Kopš palūdzu Goldijam uzrakstīt angliski, ka LFFB vietne sevi pozicionējusi kā Sci-Fi un fantasy vietni un pie tam latviešu valodā, ir izbeigusies nepieciešamība delitēt visādas random grupas ar medicīniska, seksuāla un citāda veida problēmām ieskaitot šo random grupu autoru banizāciju. Laikam nostrādājis, kaut arī raksts karājas tikai ceturto dienu. Redzēs, kas notiks pēc tam, kad šis raksts tiks noņemts no pirmās lapas. Katrā gadījumā atkārtot var vienmēr. Arhīvā saglabājas viss.
2. Vēl joprojām bojā noskaņojumu tas, ka kaut kad septembra beigās, augusta sākumā būs jāatsāk darba gaitas. Nebija jau slikti, bet tomēr. Pirms pieciem celties, lai izskrietu nelielu ruksi ar vēstulēm.... Piecos celšanās ikdienā nav priekš manis. Ceru, ka izdosies noformēt invaliditātes grupu, Tomēr kaut kāda naudiņa un bezmaksas transporta pakalpojumi Rīgā noteikti. Par pārējo uzzināšu. Katrā gadījumā esmu noskaņota pēc slimības lapas dažus mēnešus vēl pastrādāt un tad iet prom no darba. Protams, ja invaliditātes grupa būs saņemta. Jo tad būs ikmēneša naudiņa un mierīgs laiks pameklēt ko piemērotāku.
3. Kārtoju mantojuma lietas zemesgabalam netālu no Pļaviņām. Laikam pēc visām oficiālajām peripetijām īpašuma nokārtošanai nāksies to visu pārdot, lai iegādātos sev atsevišķu dzīvokli, jo kopā ar māsu mums ir problemātiski sadzīvot. Labi ir mēnesi, divus. Pēc sākas strīdi un kašķi, bez kuriem varētu iztikt.
4. Joprojām nodarbojos ar tulkošanu no krievu valodas uz latviešu valodu. Ja kādam/kādai vajag - zvaniet vai rakstiet uz manā profilā norādīto e-pastu.

svētdiena, 2015. gada 2. augusts

Savējie UniCon 2015 1.augustā


Interneta veikals Hits.lv

Jau nepilnu gadu periodiski tulkoju interneta veikalam Hits.lv preču aprakstus un visu citu, kas lapas darbībai informējoši nepieciešams no krievu valodas uz latviešu valodu. 
Interneta veikals nodarbojas ar dažādu saimniecībai un izklaidei nepieciešamu lietu tirdzniecību. Lūk, ko par sevi saka šajā vietnē:
 "Laipni lūgti mūsu mājīgajā Hits.lv – oriģinālu lietu un dāvanu internet-veikalā. Īsti hīti gaida Jūs! Mums ir prieks piedāvāt mūsu klientiem plašu noderīgu un unikālu lietu izvēli, kuras iepriecinās jūsu draugus un tuviniekus, pieaugušos un bērnus, palīdzēs radīt mājās omulību, noderēs saimniecībā vai darbā.
Mūsu komanda veic milzu darbu mūsu klientu vietā – mēs izvēlamies tikai pašas oriģinālākas un hīta preces, kuras spēj pārsteigt uzreiz, pa īstam noderēs darbā vai ikdienas darbībās."
Iesaku apmeklēt šo vietni, jo tas atvieglos dzīvi un nevajadzēs skraidīt pa daudziem un dažādiem veikaliem meklējot vajadzīgo preci.
Un, lūgums - ja manis rakstītie teksti latviešu valodā Jums šķiet ne īpaši veiksmīgi, rakstiet vai zvaniet tieši man. Mēģināšu konstruktīvos ieteikumus nodot lapas vadībai izmaiņām.