Izstaigāju tās Rīgas vietas, kurās kaut kas notiek brīvā dabā svētkiem par godu un pie viena bez maksas izbraukājos autobusā no centra uz Imantu un atpakaļ. Galu galā bezmaksas braukšanas iespēja bez raustīšanās no kontroles ir jāizmanto.
Rīgas svētkiem par godu notiek viskautkas vidažādākas vietās. Pat īsti negribējās pietuvoties pasākumu vietām, lai apskatītos, kas tur īsti notiekās. Kaut kāda garlaicība. Nav tā uzrāviena svētku sajūtai, kas bija 2001. gadā Rīgas 800-gadei par godu. Kad dēls vēl dejoja Dejas upē uz Kaplaka bulvāra un vīrs bija dzīvs un stīvējās Nacionālā teātra dalības laikā šajos svētkos. Un Rīgas centrs bija pārbāzts ar cilvēkiem. Visdažādākajās ādas krāsās un sarunājās tik daudz valodās, ka ausis žilba.
Toreiz pat biju tik nogurusi, ka svētku salūtu nogulēju mājās un dabūju to skatīties atkārtojumā nākamajā dienā. nolūzu mājās vienkārši tāpēc, ka bija jāstaipās ar dēla tērpiem - puika varonīgi nodejoja visus svētkus ar praktiski svaigi lauztu vienu roku un viss tērpu nešanas smagums gūlās uz mani. Un kur vēl jāpievaktē dzīvsudraba puika no dauzīšanās, lai nesarežģītu situāciju ar roku.
Tagadējie Rīgas svētki ir kļuvuši par ikdienišķu ikgadēju tusiņu bez svētku gaisotnes. Nezinu, vai tas ir labi, vai slikti. Bet, manuprāt, svētkiem vajag svētku gaisotni un tam atbilstošu noformējumu gan lietās, gan vietās, gan cilvēkos. Savādāk tas ir kļuvis par kārtējo ikvasaras pasākumu, kuri ļoti regulāri notiek pilsētā sākot ar maija mēnesi un beidzot ar septembri. (Nu, daži nelieli pasākumi notiek arī ziemas mēnešos, bet tie nav tik visaptveroši un gandrīz katru nedēļu, kā vasarā).
Katrā gadījumā man Rīgas svētkiem vajag īpašu, tieši šiem svētkiem veltītu noskaņu un gaisotni pilsētā. Kā tas ir Dziesmu un deju svētkos, kad sabrauc dziedātāji un dejotāji no visas Latvijas un ienes pilsētā kādu savu, netveramu prieku un svētku sajūtu, kas jaucas ar brīves sajūtu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru