Laikam jau nav pārāk taktiski rakstīt savas domas par cilvēku, ar kuru periodiski satiekos, publiskā telpā. Gan jau man kāds par to aizrādīs. Un laikam pamatoti.
Es viņu pazīstu jau apmēram divdesmit gadus. Iepazinos ar viņu laikā, kad mans pielūdzējs bija viņa draugs. Kad ar šo viņa draugu pašķīros, uz ilgu laiku pārtrūka kontakti arī ar viņu. Bija garāmejošas nedaudzas tikšanās uz ielas, kad katrs devāmies viskautkur savās gaitās. Regulārāk tiekamies pēdējos divus gadus. Ne kā pāris, kā divi pazīstami cilvēki, kuri šad tad pasēž pie alus kausa un papļāpā par dzīvi
Viņam gan laikam gribētos ko vairāk, bet es viņu uztvertu tikai un vienīgi kā kompāniju pie alus kausa. Par šādu lietu kārtību esam vienojušies, mana nostādne šajā jautājumā būtiska.
Kāpēc man šāda nostādne?
Cilvēks sauks uz randiņu, nāks viesos vai sauks viesos pie sevis, bet.... Netiek piedāvāts nekas vairāk par alu un izteiktu vēlmi pēc gultas (kura uzreiz ir atteikta). Viņā nav nekādu interešu. Jā, lasīt jau lasa, bet tas arī ir viss. Ir nenoteikts ienākumu avots, tagad, pēc mātes nāves, arī nenoteiktība dzīvesvietas jautājumā.
