piektdiena, 2015. gada 14. augusts

Katlakalna kapi un Gustavsonu dzimta

Vakar aizbraucu uz Katlakalna kapiem. Vecākā daļa ir iežogota ar mūri, jaunā daļa izpletusies aiz mūra. Brauciens bija ar 12.autobusu līdz gala pieturai, kura tad nu atrodas pie pašu kapu ieejas. Pats brauciens - neilgs, pāri nu vairs ne Salu tiltam, bet jaunajam Dienvidu tiltam. Brauciens pats rada brīnuma iespaidu un to, cik ļoti mainās un aug Rīga.
Aizvedu nelaiķa vīram vienu rozīti un uz brūkoša soliņa malkojot alu pavēroju kapu kopiņas.Māte, vecākais dēls, tēvs, jaunākais dēls.
Tā, sēžot, precīzāk balansējot uz soliņa, sapratu, cik ļoti man šos desmit gadus ir pietrūcis šo vīriešu. Māti nepazinu - viņa nomira manam vīram vēl mazam puikam esot. Neteikšu, ka šie desmit gadi bijuši tukši un neinteresanti. Ir sastapto daudzi interesanti cilvēki, bijuši daudzi interesanti notikumu. Bet - bet dzīve būtu izvērsusies savādāka un varbūt ne mazāk interesanta, ja vīrs nebūtu pirms desmit gadiem nomiris no neārstējamas slimības. 
Man viņa pietrūkst un kopā pavadītie gadi bijuši paši mierīgākie kopš bērnības. Kad tēvs bija dzīvs. Kopā ar viņu jutos mierīga un stabila. Kā aiz mūra sienas. Tagad ir praktiski nepārtraukts riņķa dancis un jezga. No kuras var nogurt.
Pēc kapiem, atgriežoties mājās, satiku sen neredzētu draudzeni. Sēžot kafejnīcā, sapratu cik nebūtiskas bijušas mūsu agrākās nesaskaņas un tagad tās visas ir vienaldzīgas. Ir vienkārši pietrūcis kontakts ar šo meiteni. Tāds miers un labsajūta.
Varbūt es vēl biju kapos, pie vīra kapa kopiņas pavadītā laika iespaidā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru