Vakar biju SIA Rīgas Kremācijas centrs - krematorija Varoņu ielā 3a uz izvadīšanas ceremoniju no mazās zāles. Glabāja Juri Prokurorovu. Puisim bija tikai 38 pilni gadi aizejot. Viņš jau bija kremēts. Sanāca tikai atvadīties krematorijā un pēc tam apglabāt urnu Otrajos Meža kapos. Lūk, ko par viņu teica tuvākie draugi Draugiem.lv dienasgrāmatas ierakstā (pat labāk neuzrakstīšu):
"Juris
piedzima 1976.gada 1.oktobrī. Mācības ir bijušas Cēsīs, vēlāk Rīgā.
1992.gadā viņš absolvēja Cēsu sanatorijas Meža skolas 9.klasi. Vēlāk
apguva elektroietaišu ekspluatācijas inženiera profesiju Rīgas
Tehniskajā koledžā, kuru pabeidza 1997.gada 20.jūnijā. Uzreiz
1997.gadā Juris sāka strādāt sabiedrībā "Augstsprieguma tīkls". Šī bija
pirmā un vienīgā Jura darba vieta. Viņš mīlēja un lepojās ar savu darbu,
patika tajā uzticētie pienākumi, pret kuriem izturējās ar lielu
atbildību.
Juris bija gaišs cilvēks, kurš, esot atsaucīgs un izpalīdzīgs pret citiem, sevī pats paturēja dvēseles sāpes.
Ļoti maz kas mums ir zināms par viņa bērnību un skolas gadiem. Nedaudzajos atklātības brīžos, kad Juris pavēra nelielu spraudziņu šajā aizklātības plīvurā, varēja nojaust, ka agrie dzīves gadi nav bijuši viegli. Ir pārdzīvotas daudzas saspringtas situācijas. Piedzīvotas daudzas dzīvesvietu maiņas. Acīmredzot bērnībā un skolas gadu laikā ģimenē pārdzīvotais veidoja viņa noslēgto un kluso raksturu. Daudz palīdzības no apkārtējās vides Juris nebija pieradis saņemt un tamdēļ nebija radis arī kādam kaut ko lūgt, pats saglabādams atsaucību pret citiem.
Nojaušot šo smago dzīves sākuma posmu, var apbrīnot Jura spēju dzīvē visu sasniegt pašam, kļūstot par tādu cilvēku, kādu mēs viņu pazīstam un mīlam.
Pēc tēva nāves liktenis arī turpmāk ģimeni nelutināja. Pāragra brāļa nāve trauksmainas dzīves dēļ, bet mammai bija ļauna slimība. Mamma bija vistuvākais Jura cilvēks, par kuru viņš rūpējās līdz māmuļas pēdējai dzīves stundiņai. Arī grūtības un sāpes, ko sagādāja mātes slimība, Juris uz ārpusi neizpauda un paturēja to sevī, tāpat kā gandrīz visas pārējās savas raizes un šaubas, nevēlēdamies nevienu apgrūtināt.
Darba kolēģi un draugi Juri iepazina kā ļoti atsaucīgu cilvēku, kurš nekad neatsacīja palīdzēt.
Atpūtas brīžos Jurim patika būt rokmūzikas pasākumos un brīvdabas festivālos gan Latvijā, gan ārpus Latvijas. Dzīves gaišajos brīžos viņš bija jautrs un humoru mīlošs sarunu biedrs.
Juris mīlēja lasīt grāmatas un arī tās viņš lasīja daudz un par dažādām tēmām. Tā kā paša dzīvē bija nācies bieži mainīt dzīvesvietas, grāmatas viņš mājās neturēja, bet bija kļuvis pa regulāru bibliotēkas apmeklētāju.
Lai arī Jurim bija daudzpusīgas intereses, ieskaitot arī dažādus ceļojumus pa Latviju, viņš vienmēr iekšēji bija skumjais cilvēks, kuru nekad nepameta liekā cilvēka sajūtas un vientulība. Viņa noskaņas bija zināmas vien tiem, kas Juri pazina vairākus gadus. Pasākumos, kad viņš sajutās īpaši smeldzīgi, Juris mēdza pamest sabiedrību. Sākotnēji mēs dusmojāmies par šo rīcību, bet vēlāk pieņēmām, sapratām un zaudējām modrību.
Jūlija beigās un augusta nogalē, kad Juris bija devies atvaļinājumā, mums radās maldīgs iespaids, ka beidzot Juris jūtas labi un ir laimīgs. Mums nevienam neienāca prātā, ka šīs tikšanās katram no mums būs bijušas pēdējās.
Juris mums neatbildēja, sākot ar 7.augustu. Portālā draugiem.lv viņš pēdējo reizi pabija 6.augustā plkst. 19.30. Neatbildēšanu uz uz telefona zvaniem uztvērām kā vēlmi noslēgties un pabūt vienatnē uz neilgu laiku, bet izrādās viss bija citādāk... Kad meklēšanas darbos tika iesaistīta policija, 16.augustā atklājās vistraģiskākā ziņa par Jura pašnāvību...
Juris neapzinājās, cik daudziem cilvēkiem ir svarīgs, jo dzīves laikā pietrūka blakus cilvēciskas būtnes, kas saprastu, atbalstītu, mierinātu.
Juris izvēlējas no mums pazust uz mūžu klusi un nemanāmi. Ir šausmīgs izmisums, ka nespējām viņu nosargāt un likt noticēt, cik ļoti daudz viņš mums nozīmē!
Mums ir palikušas sāpes, jo nekad vairs viņu nesatiksim, bet atcerēsimies visspilgtākos un jautrākos mirkļus. Lai Jura dvēselei viegls ceļš uz viņsauli!"
Neko vairāk no sevis pielikt nevaru. Aizgāja pēc brīvas gribas un no laba prāta. Lai viņam mīksta mākoņa maliņa, uz kuras viņš pašlaik sēž un uz mums noraugās.
Juris bija gaišs cilvēks, kurš, esot atsaucīgs un izpalīdzīgs pret citiem, sevī pats paturēja dvēseles sāpes.
Ļoti maz kas mums ir zināms par viņa bērnību un skolas gadiem. Nedaudzajos atklātības brīžos, kad Juris pavēra nelielu spraudziņu šajā aizklātības plīvurā, varēja nojaust, ka agrie dzīves gadi nav bijuši viegli. Ir pārdzīvotas daudzas saspringtas situācijas. Piedzīvotas daudzas dzīvesvietu maiņas. Acīmredzot bērnībā un skolas gadu laikā ģimenē pārdzīvotais veidoja viņa noslēgto un kluso raksturu. Daudz palīdzības no apkārtējās vides Juris nebija pieradis saņemt un tamdēļ nebija radis arī kādam kaut ko lūgt, pats saglabādams atsaucību pret citiem.
Nojaušot šo smago dzīves sākuma posmu, var apbrīnot Jura spēju dzīvē visu sasniegt pašam, kļūstot par tādu cilvēku, kādu mēs viņu pazīstam un mīlam.
Pēc tēva nāves liktenis arī turpmāk ģimeni nelutināja. Pāragra brāļa nāve trauksmainas dzīves dēļ, bet mammai bija ļauna slimība. Mamma bija vistuvākais Jura cilvēks, par kuru viņš rūpējās līdz māmuļas pēdējai dzīves stundiņai. Arī grūtības un sāpes, ko sagādāja mātes slimība, Juris uz ārpusi neizpauda un paturēja to sevī, tāpat kā gandrīz visas pārējās savas raizes un šaubas, nevēlēdamies nevienu apgrūtināt.
Darba kolēģi un draugi Juri iepazina kā ļoti atsaucīgu cilvēku, kurš nekad neatsacīja palīdzēt.
Atpūtas brīžos Jurim patika būt rokmūzikas pasākumos un brīvdabas festivālos gan Latvijā, gan ārpus Latvijas. Dzīves gaišajos brīžos viņš bija jautrs un humoru mīlošs sarunu biedrs.
Juris mīlēja lasīt grāmatas un arī tās viņš lasīja daudz un par dažādām tēmām. Tā kā paša dzīvē bija nācies bieži mainīt dzīvesvietas, grāmatas viņš mājās neturēja, bet bija kļuvis pa regulāru bibliotēkas apmeklētāju.
Lai arī Jurim bija daudzpusīgas intereses, ieskaitot arī dažādus ceļojumus pa Latviju, viņš vienmēr iekšēji bija skumjais cilvēks, kuru nekad nepameta liekā cilvēka sajūtas un vientulība. Viņa noskaņas bija zināmas vien tiem, kas Juri pazina vairākus gadus. Pasākumos, kad viņš sajutās īpaši smeldzīgi, Juris mēdza pamest sabiedrību. Sākotnēji mēs dusmojāmies par šo rīcību, bet vēlāk pieņēmām, sapratām un zaudējām modrību.
Jūlija beigās un augusta nogalē, kad Juris bija devies atvaļinājumā, mums radās maldīgs iespaids, ka beidzot Juris jūtas labi un ir laimīgs. Mums nevienam neienāca prātā, ka šīs tikšanās katram no mums būs bijušas pēdējās.
Juris mums neatbildēja, sākot ar 7.augustu. Portālā draugiem.lv viņš pēdējo reizi pabija 6.augustā plkst. 19.30. Neatbildēšanu uz uz telefona zvaniem uztvērām kā vēlmi noslēgties un pabūt vienatnē uz neilgu laiku, bet izrādās viss bija citādāk... Kad meklēšanas darbos tika iesaistīta policija, 16.augustā atklājās vistraģiskākā ziņa par Jura pašnāvību...
Juris neapzinājās, cik daudziem cilvēkiem ir svarīgs, jo dzīves laikā pietrūka blakus cilvēciskas būtnes, kas saprastu, atbalstītu, mierinātu.
Juris izvēlējas no mums pazust uz mūžu klusi un nemanāmi. Ir šausmīgs izmisums, ka nespējām viņu nosargāt un likt noticēt, cik ļoti daudz viņš mums nozīmē!
Mums ir palikušas sāpes, jo nekad vairs viņu nesatiksim, bet atcerēsimies visspilgtākos un jautrākos mirkļus. Lai Jura dvēselei viegls ceļš uz viņsauli!"
Neko vairāk no sevis pielikt nevaru. Aizgāja pēc brīvas gribas un no laba prāta. Lai viņam mīksta mākoņa maliņa, uz kuras viņš pašlaik sēž un uz mums noraugās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru