ceturtdiena, 2017. gada 17. augusts

Vēl viena grēksūdze

Savos pusmūža gados daudziem radiem, draugiem un paziņām esmu nodarījusi pāri nemaz tā īsti negribot.Ir tāda sajūta, ka beidzot pirnācis lūgt piedošanu. Mirušajiem vairs īsti nevaru, tāpēc reizēm aizbraucu uz katerdrāli Esplanādē un uzlieku svecīti Dievmātei un lūdzu viņu nodot sveicienus maniem dārgiem aizgājeējiem un palūgt piedošanu, bieži braucu pie becākiem uz kapiem un lūdzu piedošanu tur.
Tā īsti laikam esmu bijusi vajadziga tkai viņiem un esmu pateicīga iar to, ko viņi izcieta no manis un auklējās ar mani.
Pārēje? Radi, draugi, paziņas? Nezinu. Varbūt viņi jūtas neaprdarudēti no manis, jo beidzot esmu sasparojusies doties uz dvēseļu slimo cilvēku pansionātu. Tikai rinda jāsagaida. Es pati arī gaidu šo rindu. Varbūt tur beidzot dvēsele radīs mieru un es sajutīšos mājās un kādam vajadzīga. Pagaidām ir smaids uz lūpām bez māju un piederības vajadzības sajūtas. 
Ir tikai apziņa, ka pusmūžs pagājis, daudz kļūdu sastrādāts un nav ar ko izrunāties ilgi un bo sirds. varbūt pansionātā būs mācītājs, kurš spēs mani uzklausīt ilgā laika periodā? Nezinu. Par tā pansionāta iekšējās un ārējās kārtības noteikumiem neko ezinu, tik gadiem zinu, ka viņš tur pastāv. Berģos. Ais Brīvdabas Etnogrāfiskā muzeja. 
Un būs jāiemācās no galvas 1.autobusa maršruta kustības saraksts, lai paspētu un varētu izbraukāt centru turp un atpakaļ ievērojot pansionāta kārtīas noteikumus.
Es zinu, ka daudzi mani pazīņas izmanto google+ sistēmu un lasa manus domrakstus. Piedodiet man, ja es jūs ar kaut ku esmu aizskārusi vai aizvainojusi. Nav bijis no ļauna prāta un tīšām. Man jūs visi esat mīļi.
Vienkārši ir tāda sajūta, ka no pansionāta nepārnākšu. Varbūt muļķības, varbūt nee, 
Nesodiet mani bargi. Lūdzu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru