Savos pusmūža gados daudziem radiem, draugiem un paziņām esmu nodarījusi pāri nemaz tā īsti negribot. Ir tāda sajūta, ka beidzot pienācis lūgt piedošanu. Mirušajiem vairs īsti nevaru, tāpēc reizēm aizbraucu uz katedrāli Esplanādē un uzlieku svecīti Dievmātei un lūdzu viņu nodot sveicienus maniem dārgiem aizgājējiem un palūgt piedošanu, bieži braucu pie vecākiem uz kapiem un lūdzu piedošanu tur.
Tā īsti laikam esmu bijusi vajadzīga tikai viņiem un esmu pateicīga par to, ko viņi izcieta no manis un auklējās ar mani.
Pārējie? Radi, draugi, paziņas? Nezinu. Varbūt viņi jūtas neaprdaraudēti no manis, jo beidzot esmu sasparojusies doties uz dvēseļu slimo cilvēku pansionātu. Tikai rinda jāsagaida. Es pati arī gaidu šo rindu. Varbūt tur beidzot dvēsele radīs mieru un es sajutīšos mājās un kādam vajadzīga. Pagaidām ir smaids uz lūpām bez māju un piederības vajadzības sajūtas.
Ir tikai apziņa, ka pusmūžs pagājis, daudz kļūdu sastrādāts un nav ar ko izrunāties ilgi un no sirds. varbūt pansionātā būs mācītājs, kurš spēs mani uzklausīt ilgā laika periodā? Nezinu. Par tā pansionāta iekšējās un ārējās kārtības noteikumiem neko nezinu, tik gadiem zinu, ka viņš tur pastāv. Berģos. Aiz Brīvdabas Etnogrāfiskā muzeja.
Un būs jāiemācās no galvas 1.autobusa maršruta kustības saraksts, lai paspētu un varētu izbraukāt centru turp un atpakaļ ievērojot pansionāta kārtības noteikumus.
Es zinu, ka daudzi mani paziņas izmanto google+ sistēmu un lasa manus domrakstus. Piedodiet man, ja es jūs ar kaut ku esmu aizskārusi vai aizvainojusi. Nav bijis no ļauna prāta un tīšām. Man jūs visi esat mīļi.
Vienkārši ir tāda sajūta, ka no pansionāta nepārnākšu. Varbūt muļķības, varbūt nee,
Nesodiet mani bargi. Lūdzu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru