Jau otro reizi izdalu tēmu dziļākām pārdomām un pārrunām. Uz to mani pamudināja komentārs pie mana raksta Nerandiņš.
Es neesmu pret cilvēku tiesībām būt vai nebūt anonīmiem, tāpat kā pastāv cilvēku tiesības nebūt anonīmiem. Tomēr savos rakstos esmu vairākkārt lūgusi nebūt anonīmiem komentētājiem un savu lūgumu pat pamatojusi.
Varu pamatot vēlreiz.
Ja Jēcis man uzrakstīs ko nepieņemamu vai aizskarošu, es zināšu, ka jākrauj pa ausi virtuālā kārtā Jēcim un Jēcis to sapratīs un neapvainosies. Un galarezultātā mēs varbūt pat ar Jēci sāksim saprasties un draudzēties.
Ar anonīmajiem ir sarežģītāk. Kāds no viņiem izteiksies tā, ka vienīgā saprātīgā atbilde uz viņa teikto būs atombumba. Bet - pie tā anonīmo daudzuma, kas te iegriežas, saskries vesels bars ar brēcienu: "Ko bez vainas uzbrūc!" Un tad nu ej un saproti, kurš bija pelnījis atombumbu un kuram atvainoties par uzbraucienu.
ES nesaku, ka visi anonīmie aizrādījumi ir bijuši nevietā un nepareizi. Par daudziem esmu pateikusies un kļūdas labojusi iespēju robežās. Bet dzīvē mēdz gadīties visādi. Tāpēc tāds lūgums - nu runājiet ar mani neanonīmi, bet esiet kaut Jēči, Pēči vai mazā Anniņa. Vieglāk saprast un saprasties.
Pagaidām rādās, ka mani jūlijā ir apsēduši neta troļļi, kaut arī daudzi aizrādījumi bijuši vietā.
Pagaidām rādās, ka mani jūlijā ir apsēduši neta troļļi, kaut arī daudzi aizrādījumi bijuši vietā.
Ja tas jums sagādā tādas sirdssāpes, tā vietā, lai burtu drāmu atkal un atkal, ieejiet taču sava emuāra iestatījumos un atspējojiet iespēju komentēt anonīmi.
AtbildētDzēstTūlīt pamēģināšu. Paldies par ieteikumu.
AtbildētDzēstLaika gaitā paskatīsimies, vai esmu nospiedusi pareizo pogu, kaut arī tur kļūdīties nebija iespējams.
AtbildētDzēst