Atkal par Vangažiem

Šorīt jau rakstīju, ka pošos uz Vangažiem atkal. Kaut biju tur jau vakar. 

Zinu, ka šo abu braucienu sekas rīt būs "galvas mazgāšana". Tika iedots planšetnieks un bija jāsavāc 2vās dienās 20 anketas. Man pa abām dienām izdevās savākt 5as. Kad pirms tam man tika dotas anketas klaiņošanai pa Purvciemu, tad deva 8 līdz 10 uz trim dienām. Un tas bija reāli ar visu to, ka daudzās vietās netiku iekšā vai mani atraidīja. Katrā gadījumā dotajos uzdevumos es tās 8 - 10 anketas savācu ne jau vienā dienā un ne ar pirmo piegājienu reizēm. Ņemot vērā to, ka Purvciemā un visa Rīgā vispār ir nokodētas vai pieatslēgotas ārdurvis. Vangažos tā nav. Varbūt viņi durvis tikai uz nakti pieslēdz, jo slēdzenes ir. Nezinu, kā rīt beigsies saruna ar manu darba devēju. Paredzu, ka skaidrošanās būs liela. Un pie viena tas lietus, kas sākās Vangažos un sekoja man līdzi līdz pašai Rīgai un mājām. Ja ļautu vēl rīt, parīt uz Vangažiem aizbraukt, gan jau ka savāktu atlikušo. Ceru.

Tas tiktāl par manu ablomingo un slikto garīgo.

Tagad par pašiem Vangažiem. 

Par pašu pilsētu rakstīju jau vakar. Tikai vispārīgi laikam un sūkstījos par autobusu satiksmi. Tagad drusku konkrētāk un vispirms par satiksmi. Darbdienās autobuss, kas iebrauc pašos Vangažos, no Rīgas autoostas un atpakaļ kursē reizi stundā. Plus mīnus 15 minūtes. Bet brīvdienās tas turp kursē reti. 

ir pat divu stundu pārtraukumi. Alternatīva ir iziet uz Pleskavas šoseju un cerēt, ka kāds tālbraucējs autobuss uzņems un aizvedīs vismaz līdz Rīgas Juglai.

Pilsētas centrs - tipisks Rīgas mikrorajons, kas nosaukts par pilsētu. No vietējo sarunām sapratu, ka Vangaži pilsētas statusu ieguvuši samērā nesen - pirms 20 gadiem. Pilsētai pietrūkst savas auras un savdabības. Nesanāca apskatīt privātmāju rajonu, bet neceru, ka tur būtu kas īpaši apskatāms. Pat Ludzā, par kuras slikto vēsturisko auru sūdzējos, bija ko redzēt un par ko papriecāties. 

Izrādās, Ludza ir 30os gados degusi un atjaunota kā nu atjaunota. Bet tur vismaz jūtama vēstures elpa un pilsēta sakoptāka par Vangažiem. 

Par darba trūkumu vietējie nesūdzējās, tikai teica - cilvēki negrib strādāt pie tām algām. 

Labi, ka nebija fotoaparāta, jo Vangažos nav ko redzēt. Nu, vismaz tas, ko es redzēju, nebija apskates vērts.
Un vēl. Aizmirsu pieminēt, ka es atklāju Vangažu publisko tualeti. tā ir tur pat centriņā, noslēpusies krūmos aiz tirgus necila koka celtne ar divām sirsniņšm - divvietīga, Bet iekšā - tas pats padomjlaika caurums grīdām kurā ir jātrāpa lai nesasmērētos un galīgi nav tualetes papīra. Ko tur tarīt cilvēkam, ja viņam tas gribulis sanāk smagāks? Jāstaipa laikam līdzi salvetes.