Vasaras beigas

Pirms sākšu rakstīt savas pārdomas, pateikšu tikai vieuu - mana iepriekšējā raksta komentētājam ir taisnība - jāpiekrāj naudiņa jaunam datoram. Šim jau burti sāk ķerties un ir šausmīgi grūti rakstīt dauzot tos burtus kā ar āmuru. Un skārdenes te nav pie vainas. Pat viņam atbildi rakstot atradu sev trīs kļūdas, kuras komentāros izlabot diemžēl nevar.

Tiktāl par to.

Jau 30.augusts, bet īstas vasaras tā arī nav bijis. Bija dažas karstas dienas, kuras izmantot nevarēju dažu objektīvu iemeslu dēļ. Un atkal - ne jau skārdene pie vainas, ir arī citas nodarbes. Nezinu, kā lai nosauc šos trīs mēnešus - ieildzis pavasaris vai agrs rudens. Tā nedaudz skumīgi. Vasara tomēr tika gaidīta.

Savā ziņā tomēr šis laiks ir bijis veiksmīgs. Jau divus gadus ir pensija, arī darbs ir atradies, pa druskai vēl piepelnos ar tulkošanu. Pamazām tikšu galā ar savām finansēm un visu pārējo. Ir sajūta, ka vairs nav tik briesmīgi, kā bija ziemā. Tiesa, nezinu, ko nākošā ziema nesīs. Varbūt atkal būs kāds iebrukums veselībā, vai kas cits. Nu nemīlu es ziemu, ko tur lai dara.

Nākošo nedēļas nogali atkal pavadu Cēsīs. Anketējot un kāpaļājot pa daudzstāvu namu kāpnēm un pie katrām durvīm atkārtojot praktiski vienu un to pašu. Bet cēsinieki ir atsaucīga tauta, gan jau tikšu galā. Šoreiz nebūšu bruņojusies ar lieku zeķu pāri. Pati nezinu, kāpēc tās novazāju līdzi pagājušajā nedēļas nogalē. Kājas nesala un izmirkt līdz zeķu stadijai neizmirku. Nedaudz tualetes papīra gan būs jāpaņem līdzi, jo tas ir akūts deficīts visās ārrīgas vietās. Un būs jāizvairās vilkt kājās plēstās džinsenes, kas jau otro sezonu ir modē Rīgā, bet tur noteikti nav.

Bet tomēr nedaudz skumīgi, ka vasara beidzas tā īsti vēl pat neiesākusies.