Es laikam būšu uzķērusi tēmas, par kurām rakstīt. Jo manus dzejoļus (var atrast caur birku dzeja) un visai pagaro jaunskatījumu uz Zvaigžņu karu filmām lasa maz un pat nav neviena komentāra, vērtējuma izteiktajai domai. Pat ne aizrādījumu par gramatikas vai stila kļūdām.
Arī manus pastāstus par vietām un notikumiem, kuras esmu redzējusi, lasa palēnām. Bet šos es tomēr turpināšu še ievietot. Pēdējos gados visi tā aizrāvušies ar Kiprām, Grieķijām, Anglijām un Āzijām, ka sākuši aizmirst pašu zemītes krāšņumu un skaistās vietas, arī vēsturiskās. Negribu nevienu aizvainot, bet mēģināšu lasītājus iepazīstināt ar to, kas durvjpriekšā un sasniedzams par lētākām naudām, nekā visi tie ārzemju braucieni. Patīkamus piedzīvojumus var atrast arī tepat, pa Latviju padzīvojoties.
Laikam turpināšu rakstīt arī iestādēm, ar kurām reizēm nākas saskarties. Esmu piedzīvojusi, ka manis šeit izteiktais viedoklis ir pozitīvi noderējis.
Gan jau arī turpināšu rakstīt par neviennozīmīgām situācijām un tēmām.
Nezinu, vai izdosies iekustināt manu blogu lasošo tautu uz diskusijām, kas nav tikai un vienīgi aizrādījumi par gramatiku un stilu, jā un uzbraucieniem par skārdenēm. Galu galā skārdenēs pilda daudz un dažādus dzērienus. Nez' kāpēc cilvēku domāšana ir ieciklējusies tikai uz vienu skārdenē pildītu dzērienu.
Un tomēr ņemšu vērā arī aizrādījumus, ja tie būs adekvāti un konstruktīvi.
Pagaidām, man liekas, rezonansi ir ieguvušas tēmas, kas ar kaut ko ir aizskārušas lasītāju labākās jūtas un pasaules redzējumu. Jo brīžiem rakstu komentāros (ja netika aizrādīts par gramatiskām kļūdām) bija grūti salasīt autora domu par rakstu, ko viņš komentē. Tagad, kad pateicoties labam ieteikumam, esmu piegriezusi ceļu anonīmiem radījumiem, ceru, ka komentāri, ja tādi būs, būs vairāk par tēmu, nevis ko citu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru