Bērniem, atvadoties.

Pievērsiet uzmanību šī dzejoļa tapšanas gadam, tad es biju dziļā depredijā objektīvu iemeslu fēļ. Tagad viss ir mainījies, bet dzejolis pelnījis publikāciju.

Piesieta šai vietai, šai stundai, šai telpai...

Bet kaut kur ir jābūt mājai manai –

Ceļa malā, egļu silā.

Vakarā tur maigā miglā

Smaržo pīrāgi un smejas vijoles,

Cūcis čurkst uz liesmas smailes.

Katram viesim durvis vērtas,

Prieks, ka katram pietiek vietas.

Te sākas garas sniega takas –

Tālos ceļos aiztrauc pasta pakas.

Vasarās no sila eglēm

Vāveres māj sveikas pīlēm.

Katru dienu, cauru gadu,

Dienu, nakti jautras čalas;

Darbi, prieki, draugi...

Asarām ir vietas maz,

Sāpju nav, jo pleci blakus

Sabrukt neatļauj nevienam.

Miera osta ceļa malā.

Kaut kur ir jābūt mājai manai.

Biju piesieta šai vietai, šai stundai, šai telpai –

Nu aunu kājas mājās doties,

Sniega takas mīt un dzirdēt

Vijoles, kas smej, un pīrāgus, kas silda.

                                                                        2010