Esmu beigusi savu divu dienu ceļojumu pa Cēsīm. Savācu visas plānā paredzētās anketas un pat bez īpašas piepūles un lēnā garā. Abas dienas jau ap četriem biju beigusi dienas normu - 10 anketas.
Cēsinieki, it īpaši jaunākie, visi tie, kam zem 40 vai ap to. Pensionāru slānis gan ir visai agresīvs. Domāju jau, ka viņu anketēšana man galīgi neizdosies, jo daudzu visai agresīvi raidīja prom. Abās valodās. Varbūt tādēļ man neizdevās dabūt nevienu anketu krievu valodā, tikai latviski runājošos.Nē, tomēr alojos - bija viens cittautietis, kurš anketā tapa atzīmēts ar "cits" nemaz neprasot norādīt tautību. Tomēr ar šo kungu runājām latviski un arī anketu aizpildījām latviski.
Par pašu braukšanu runājot - vakar tiešām turp devos bruņojusies ar planšetnieku, rakstāmtīkiem un zeķu pāri (dies' vien zina kāpēc, jo vakardienas gāzienā tieši kājas palika sausas pateicoties labiem apaviem), šodien zeķu pārim pievienojās vēl balta papīra lapa, uz kuras pierakstīju tās adreses, kurās tika veikta intervēšana.
Par pašu pilsētu runājot - daudzi jau laikam tur ir bijuši ekskursijās vai uz kādiem pasākumiem. Neizplūdīšu. teikšu tikai to, ka tur jūtama senatnes elpa ik uz soļa, Pati pilsēta tīta un sakopta. Mani anketēšanas procesā pārsteidza tas fakts, ka daudzi sūdzējās par bomžiem. Es biju iedomājusies, ka tā ir tikai Rīgas problēma. Izrādās, ka ne. Cēsīs ir arī labiekārtots kvartāls dzīvošanai cilvēkiem ar dažādas pakāpes redzes traucējumiem, uz ielām ceļa zīmes arī brīdina par šo cilvēku pārvietošanās iespējamību. Un viņus visnotaļ apseko sociālais darbinieks.
Kopumā runājot - es Cēsīs gribu atgriezties vēlreiz, lai izstaigātu vecpilsētu un baudīti pašu pilsētu, nevis tikai skraidīt ar anketām. Ir to vērts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru