Šorīt, bruņojusies ar planšetnieku, dažām instrukcijām, apgaitas lapām un vēl šādu tādu darbam nepieciešamo drazu, devos izbraukumā uz Vangažiem.
Brauciebs sākās jautri. Man bija izprintēts konkrēta autobusa, kurš iebrauc Vangažos, kustības saraksts. Bruņojusies ar šo sarakstu un invaliditātes apliecību droši piedrasēju autoostā pie kasēm. No kurām mani pasūtīja. Nē, ne jau uz mazmājiņu. Kaut kur uz tilta esot citas firmas, kas saucas Sabiedriskais autobuss, kas tas arī pieņem pasažierus ar šī reisa numuriem. Autobusu kustība - zem katras kritikas. Brauc reizi stundā, citreiz divās.
Izstaigāju vienas mājas kāpņu telpu, dabūju vienu anketu un sapratu, ka vairāk nevaru. Dažādu objektīvu iemeslu dēļ - viens no tiem tualete redzamības zonā. Bet tas nu tā. Garāmejot. Sapratu, ka jākuļas atpakaļ uz Rīgu un jāsaglābj savs organisms. Un bija skaidrs, ka šodien es toč uz Vangažiem vairs nebraukšu, bet darīšu to rīt no paša rīta.
Nākošā jautrība sākās, kad noskaidroju, ka vietējais autobuss uz Rīgu ir aizbraucis 14.08 un nākošais būs tikai 17.00. Bija 14.18. Turpat esošajā puķu kioskā pajautāju pārdevējai, kura aiz garlaicības kaut ko adīja, par iespējām tikt uz Rīgu negaidot tos piecus vakarā. Laipni tiku aizsūtīta uz Pleskavas šoseju (ar visu pastāstu, kā turp nokļūt).
Labi, ka tur uz autobusu nebija jāgaida ilgāk par desmit minūtēm. Tāpēc tagad nu esmu mājās, nevis vēl pusstundu gaidu autobusu, kas mani vedīs mājās.
Par pašu pilsēteli runājot - pat Ludza ar savu ikdienas miegainību likās aktivitātes kalngals. Daudz blokmāju, dorvīm kodi nepastāv kā šķira. Varbīt viņi durvis uz nakti aizslēdz, jo slēdzenes redzēju. Privāto sektoru nepiefiksēju īsti, jo ceļā trāpījās ierastās Rīgas guļamrajonu celtnes. Rīt pa Vangažiem pavazāšos vairāk, varēšu pastāstīt ko vairāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru