piektdiena, 2018. gada 30. marts

Nīderlandē šodien

Kā es apskaužu, skatoties šodien pa logu.
Un šodien viņiem tur katram darbiniekam šitādus brīnumus dalīja.

sestdiena, 2018. gada 24. marts

Izstāde Ķīpsalā

Ilmārs Bite mani uzaicināja apmeklēt izstādi Ķīpsalas izstāžu centrā. Viņam bija 2 ielūgumi uz šo izstādi.
Izstāde aizņēma abas  Ķīpsalas halles. 
Savu ekskursiju sākām ar otro halli. Tā bija bāztin piebāzta ar dažāda veida motocikliem, kvadrocikliem, dažādām laivām un jahtām. Kā arī nedaudz makšķerēšanas piederumi un tērpi, kas nepieciešami še pārstāvētajiem transporta līdzekļiem. Un, kā jau visur citās izstādēs saldējuma tirgoņi. Bet - telpa piebāzta ar izstādāmo preci, apskatītāju daudz. Sajūta kā Centrāltirgū pusdienas laikā. 
Pirmās halles pamatmasu aizņēma dažādu izmēru un firmu velosipēdi. Otro zāles daļu aizņēma kaut kādas sportiskās aktivitātes, kuru ideju tā arī nesapratu. 
Katrā gadījumā abas telpas bija bāztin piebāztas ar viskautko. Redzēt bija daudz ko, bet traucēja burzma ap to visu. Kā arī tas, ka viena maza pudelīte pepsikolas maksāja pusotra eiro. Cenas ahūnas.
Ilmārs jau beigās teica, ja nebūtu piespēlētas šīs brīvbiļetes, nemaz neietu skatīties. Par sevi nemāku teikt. Nezinu.

ceturtdiena, 2018. gada 22. marts

Dažas pārdomveida ziņas

1. Ir trīs raksti, kuri zināmā mērā vairs nav aktuāli, bet joprojām izspīdinās pirmajā lapā kā popolārākie raksti. Es sen vairs nebraucu sabiedriskajā transportā "pa zaķi", godīgi vadītājam uzrādu savu invaliditātes apliecību un saņemu biļeti ar trim nullēm. Pat zināmā mērā esmu Rīgas satiksmei pamazām atmaksājusi savus parādus par neapmaksātiem braucieniem. Es sen vairs nemeklēju dzīvesvietu Imantā, man zināmā mērā tā jau ir atrasta. Es sen vairs nemeklēju vīrieti - sponsoru. Esmu sapratusi, ka man to nevajag. Nu, sponsors noderētu, bet vīrietis kā tāds mani jau kādu laiku neinteresē. Ir citas problēmas risināmas. Pēc šiem rakstiem ir sekojuši daudzi citi strīdīgi raksti, kas diemžēl nav iekļuvuši visvairāk lasītāko rakstu topā.
2. LFFB mājas lapa ie ieguvusi jaunu dizainu, kurš ir darba procesā un šim dizainam vēl nav meklētāja. iemžēl. Vasarā darbs pie lapas atsāksies un gan jau meklētājs arī uzradīsies. Pagaidām ir jāškirsta lapas un jāmeklē raksts, kas ir nepieciešams. Var darba atvieglināšanai izmantot Rubrikas vai Kategorijas. Diemžēl neesmu pārbaudījusi, vai manā blogā norādītie linki noved pie vajadzīgā raksta mājaslapā. Ja kāds, šķirstot manu blogu, uzduras šādam, salinkotam rakstam, kur links nedarbojas, lūdzu ziņojiet. Pārlinkošu. Pašai iet cauri saviem rakstiem un pārlinkot linkojamo - pagaidām nezinu, vai kādu tas interesē.
3.  Joprojām esmu projektveida darbu meklējumos. Ja kādam kas interesants pa ceļam uzrodas, lūdzu dodiet ziņu. Izskatīšu visus variantus. Tiesa, sanitārā grāmatiņa vēl nav nokārtota, to darīšu no tuvākās pensijas, Vai pirmās algas, ja atradīsies piemērots darba,

trešdiena, 2018. gada 21. marts

Vēl mazlietiņ no Nīderlandes

Tie ir savvaļas putni, kas nākot pavisam tuvu cilvēkiem un tāpat kā mūsu pīles, gatavi ēst no rokām. Un vēl viens nnarcišu lauks. 
Apskaužu nīderlandiešus - tur ir siltāks, nekā pie mums un nekāda pieteikuma sniegam.

svētdiena, 2018. gada 18. marts

Mazliet atmiņu - mani padomjlaiki

Varbūt daudzi mani lamās par padomjlaiku idealizāciju. Nezinu. Bet ceru, ka komentāri būs.
Mans jaunības un auru laiks iekrita tajā laika posmā, kad panku laiki padomijā bija beigušies, bet vēl nebija iestājies to jauniešu laiks, par kuriem stāstīts Podnieka filmā Vai viegli būt jaunam.
Kā visi tolaiku bērni no trīs gadu vecuma gāju bērnudārzā, pēc tam parastā skolā. Tiesa, vienu mācību gadu nomācījos skolā ar skoliozi (mugurkaula deformāciju) slimiem bērniem. Pēc viena mācību gada šajā skolā atgriezos parastā skolā, jo mācoties un citādi darbojoties ar tur piemērotām metodēm manam mugurkaulam palika sliktāk, nekā bija pirms tam.
Darbojos literārajā pulciņā Pionieru pilī - tagadējās prezidenta rezidences vietā tolaik bija telpas dažādiem bērnu aktivitātes pulciņiem. (Šogad maijā Muzeju nakts ietvaros bija visai nostaļģiski iziet cauri tām telpām, kuras tika rādītas publikai. Daļa skolas gadu palikuši šais telpās. Un liels pārsteigums bija iebūvētais lifts šajās telpās - joprojām liekas, ka ēka ir tik kompakta, ka liftam tur nevarētu atrasties vieta, tomēr restauratori atrada vietu,) Uz pulciņu aizgāju draudzenei līdzi un tā arī kompānijas pēc tur nodarbojos visus skolas gadus, biju par pārsteigta, ka mani dzejoļi republikāniskajos konkursos ieguva kaut kādas vietas, jo turpmākā dzīve tomēr nesaistījās ar literāro darbību.
Bērnības un jaunības laiku izklaides? No sākuma pagalms, lielākos gados kino, teātris, grāmatas. Jūrmalu vasaras periodos mēs ar draudzenēm bijām "apsēdušas" - patika peldes jūrā, pastaigas pa Jomas ielas kafejnīcām - sula un bulciņa - ko tad vēl? 

sestdiena, 2018. gada 17. marts

Pārdomu raibumi

Laikam jau esmu apnikusi ar savām pārdomām, bet tomēr turpinu tās rakstīt. Lasītāji tomēr ir, un šad tad atsaucas kādā komentārā. Tātad:
 1. Šorīt pirmo reizi šajā mājā pamodos izgulējusies un apmierināta ar miegu, kurš bija pilnvērtīgs. Šāds, pilnvērtīgs miegs man pēdējo nepilnu triju gadu laikā ir labi, ja trešo reizi. Visu laiku pat miegā prāts ir bijis aizņemts ar kaut ko. Kā rezultātā pamodos neizgulējusies un miegojos visu dienu. Pat trīs krūzes kafijas nepalīdz pamosties.
2. Pie dēla joprojām čemodānu noskaņojums, jo visas mantas nav izpakotas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav kur viņas likt. Dēla tēvs jau kuro nedēļu atliek braucienu uz Rīgu lai izšķirotu esošo mantojumu. Par drēbēm nevaru spriest, bet liela daļa grāmatu varētu saraksta veidā ievietot šeit un mēģināt piedāvāt par mazām naudiņām. Tās grāmatas, kas man vēl palikušas māsas dzīvoklī - tās šķirošu vai nu vasarā, kad viņa atbrauks atvaļinājumā, vai arī rudenī, kad māsa atbrauks pārziemot.
3. Joprojām meklēju projekta veida darbiņus ar brīvu darba režīmu un bez garām darba stundām, kas jāpavada kantorī vai kādā citā vietā. Garās darba stundas pagaidām nepavilkšu. Ja kādam ir idejas, neatteikšos uzklausīt un varbūt pat veienoties.

ceturtdiena, 2018. gada 15. marts

Mazliet par politisko taisnīgumu

Tagad jūtūbē skatos raidījumu ciklu par fašistiskā režīma zvērībām, šī režīma koncentrācijas nometnēm. Skati ir baisi. Tos vēl papildina nometnēs izdzīvojušo atmiņu stāstījumi. Filmiņām caurvijas  nosodījums par genocīdu pret ebreju tautu. Tiek stāstīts par to, kā visā pasaulē vēl joprojām meklē tos fašisma armijas virsniekus, kuri pieļāva zvērības sev pakļautajās teritorijās un koncentrācijas nometnēs. Dažus pat atrod un notiesā. Tiesa, tie jau ir vīri krietnos gados, kur mūža ieslodzījums tiesas spriedumā neko daudz nedod. Šie cilvēki ātri vien nomirst no dabiskām vecuma kaitēm, no kurām būtu nomiruši tāpat, bez šīs cietuma kameras.
Toties nekur jūtūbē un medijos neesmu īsti manījusi PSRS realizētā komunistiskā terora nosodījumu un informāciju par šī terora realizētāju tiesāšanu. Labi, 90jos gados, kad sabruka PSRS, šis tas izskanēja un iznāca pat grāmatas par piedzīvoto šajā laikā. Bet tas viss pieklusa un noklusa ļoti nemanāmi un ātri. Krievija, kas sevi definējusi kā PSRS mantinieci, dziļdomīgi klusē par šo faktu vēsturē. Klusē par masveida deportācijām, kurās cieta ne tikai Baltijas valstu tautas, bet arī citas PSRS teritorijā dzīvojošās tautas. Piemēram, tie paši čečeni, ar kuriem Krievijas valdībai joprojām ir neviennozīmīgas attiecības.
Par čečeniem runājot - tā ir tauta, par kuras pakļaušanu lokālās karadarbības jau bija Puškina un Ļermontova laikos. Vēstures grāmatās minētais Krievijas karš Kaukāzā ir karš ar čečeniem. Viennozīmīgi. Tā īsti pakļati un asimilēti Krievijas sastāvā viņi nav joprojām. Tā ir bumba ar laika degli. Par to liecina kaut vai tie divi Čečenijas kari jau postpadomju laikā. Tagad tur vairs nekaro, ir iestājies relatīvs miers. Tiešām relatīvs. Jo, manuprāt, pietiks tikai ar vienu kļūdainu vārdu, darbību un viss sāksies no jauna. Vai tiešām ir tik grūti gan juridiski, gan faktiski dot čečenu tautai tik ilgi gaidīto valstisko neatkarību, kuru atzītu visas pasaules valstis?
Un vēl - vai tiešām Krievijai ir tik grūti likt mieru tām valstīm, kuras izveidojās sabrūkot PSRS? Tā Krievija iegūtu daudz vairāk gan politiski, gan ekonomiski.

trešdiena, 2018. gada 14. marts

Jaunā dzīvesvieta

Pirms rakstu tālāk, tikai pasaku, ka sirdsmiers pamazām iestājas. Vismaz vakardienas pēcpusdiena bija jauka un iedomājoties par alu, saprotu, ka man to nemaz negribas. Negribas atkal pazaudēt labsajūtu. Pat gulēju labāk, nekā iepriekšējās naktis.
Un tagad par vietu. Tas ir tā sauktais Ķīnas mūris - 9ņstāveņu rinda, kas sākas uz Stirnu ielas un ielīkumo Žagatu ielā. Tagad dzīvoju tajā galā, kas atrodas uz Žagatu ielas. Manā rīcībā ir viena istaba un gandrīz vai viss skapis (!). Tagad varu savas mantas izvilkt no maisiem un salikt normāli plauktos,
Tas prieks man maksā 50 eirikus mēnesī. Pat ļoti lēti. 
Skats aiz logiem kolosāls - skaista zaļā zona un daudz bērzu, kuros vārnas reizēm mēģina noskaidrot attiecības.
Un tas viss atrodas piecu minūšu attālumā no manas iepriekšējās dzīvesvietas Raunas ielā, kura ir robežjosla starp Teiku un Purvciemu. Tā ka tur paradoksāli sanāk - viena ielas puse atrodas Teikā, otra - Purvciemā.
Šeit es jūtos krietni labāk, jo dzīvoju ģimenē. Pietrūkst tikai dēla saskaņas ar manu māsu, bet ceru, ka tas laika gaitā nokārtosies.
Šeit es reiz dzīvoju, kad dēls tikko bija piedzimis un dēla vecmāmiņa bija dzīva un viņas vīrs nebija aizdevies uz pansionātu. Jocīga sajūta mēģinot no jauna pierast pie dzīves šeit. 
Vienīgais - tajās reizēs, kad dēla tēvs izdomās ierasties ciemos, man nāksies pazust atpakaļ uz Raunas ielu. Mums ar viņu ir neliels īssavienojums un abi izvairāmies satikties, ja vien tās nav oficiālās reizes, kad abiem ir jābūt oficiālajā notikuma vietā. Tad sanāk - neko darīt, ievērosim pieklājību un pat nedaudz aprunāsimies.

otrdiena, 2018. gada 13. marts

Sirdsmiers

Jau nedēļu nevaru atrast sevī mieru un saskaņu ar apkārtējo pasauli. 
Iemesls? Pēdējās nedēļas notikumi un jauna dzīvesvieta, pie kuras ir jāpierod.
Grūti to visu saturēt sevī, apeunāties arī īsti nav ar ko. Varbūt tik daudz un bieži rakstu. Jo aliņi jau nepalīdz, tikai pasliktina situāciju. Es jau viņus nemaz tik bieži un lielos daudzumos nepatērēju. Bet pat tie ir jāmet nost, jo organisms arī tos sāk nepanest.
Labi, ka dēls un vedekla ir tik saprotoši un neko nepārmet. Bet vienalga nav patīkami, gribas savādāk un labāk.

pirmdiena, 2018. gada 12. marts

Es pēdējā laikā daudz filozofēju

Pēdējo drusku vairāk par pusgadu filozofēju nenormāli daudz. Daudz arī sanākuši strīdiņi ar maniem anonīmajiem lasītājiem alkohola un pareizrakstības dēļ. Paldies dievam, ka pie vainas ir tikai un vienīgi alus. Stiprajiem grādīgajiem dzērieniem paskrienu garām bez īpašas intereses un sapratnes. Ja kāda man palūdz nopirkt kaut ko no stiprā gala - vai nu staugāju gar plauktiem un meklēju prasīto, vai arī ķeru rokā pārdevēju zālē un prasu, kur ir tas, kas man apsūtīts. 
 Nesen nostaigāju gar limonāžu plauktiem un atradu, ka tur tiešām var atrast dzērienus, kas ir lētāki par par vislētāko alu. Ar patiesu prieku konstatēju, ka tās ir tās šķirnes, kas man garšo un laikam noteikti pāriešu uz tām. Piepērkot bulciņu var sanākt tik pat daudz, cik viena alus skārdene.
 No dēla un vedeklas nākas slēpt, ka tomēr vēl pa bundžai ietrekterēju. Pierašana jaunā vietā un viss iepriekšējais stress ar slimnīcu, kur pie problēmas biju vainīga pati, dara savu un pagaidām nezinu, ko darīt, kad man sakāpj dižais stress. Ārstam aizmirsu uzprasīt. Runa bija, ka to pie izrakstīšanās apspredīsim, bet tā izraksīšanās bija necool. Manas vainas dēļ.
Šomēnes piedevām vēl uz visiem kreņķiem pārtērējos un tagad sanāk vvzk. No ceturtdienas rīta līdz pirmdienas rītam man jāpadzīvojas vecajā dzīvoklī Raunas ielā, jo atbrauks puikas tēvs uz mantu šķirošanu. Mums satikties bez ofic pasākumiem būtu maz vēlams un situācija, kad es dzīvoju pie dēla var izraisīt zemestrīci un vuklāna izvirdumu vienlaicīgi. Nabaga puika - laipot starp abiem vecākiem, kuri īsti nestrīdas, bet redzēties arī negrb. Drīzāk, tas ir puikas tēva, kuram ir iebildumi pret manu atrašanos bērna tuvumā. Nu, šajā jautājumā mums domas dalās. Bet tāda nu ir dzīve. 
Par māsu runājot - mums tiešām attiecības uzlabojas tad, kad viena no otras atrodamies pa gabalu un retu reizi tiekamies. Tāds dīvains paradikss.
Kaut arī gribētu tomēr visu ģimeni reizi un uz ilgiem laikoem sadabūt kopā un zem viena jumta. Bet tas laikam ir nereāls sapnis. 
Esmu pateicīga tiem, kuri klikšķina uzreklāmām, jo tās tomēr mainās un ik pa laikam parādās jaunas.

piektdiena, 2018. gada 9. marts

Es zinu

Es zinu, ka rīt būs ne pārāk laba pašajūta un arī morālās pohas būs. Šodien bija pensijas diena. Nokārtoju obligāto nepieciešamo un neaizmirsu to, ko īpaši negribas. 
Cik esmu interesējusies, vizīte pie narkologa nav lēta. Jāpekrāj nauda. Bet nauda jāpiekrāj arī zobiem un notāram. Pankūka, cik daudz to olbligāto vajadzību ir. 
Lai kaut kas virzītos vēlamā virzienā, varbūt apmeklēšu anonīmos alkoholoķus. Varbūt tas ko līdzēs. Kaut gan uz šo organizāciju lielas cerības nelieku. Nav peredzes šajā jautājumā un nostāstu par šo darbošanos ar nav.
Pagaidām saku paldies dēlam un vedeklai par laipno uzņemšanu un ģimenes sajūtu. tas dauz ko nozīmē. Tik - cik ilgam laikam mūs visu pietiks? Tas ir jautājums, kas izskan ne pirmo reizi. Jāpaļajas uz cerību un gadījumu.
Stulbums, ka darbs nepatrāpās, kā gribēts. Lai pamazām no parādiem tiktu vaļā un sevi savāktu, kā vajag. 
Ir viens paradokss.
Saitā draugiem.lv viens kekss mani redzējis tik tur ieliktajās bildēs, bet jau gatavs precēt uz līdzenas vietas. Bet bildes ir vairākus gadus vecas, tagad veselības stāvoklis ārējo izskatu pamainījis. Nezinu, ar ko beigsies pirnmais randiņš. Neceru ne uz ko īpašu, īpaši pēc pērnās vasaras pieredzes.

ceturtdiena, 2018. gada 8. marts

Jau divas dienas pagājušas

Jau divas dienas pagājušas no šoka momenta par savu pārkāpumu un tā sekām. Līdz vizītei pie ārstējošā nervu ārsta jāpagūst vēl apmeklēt narkologu un saņemt konsultāciju, lai arī ko par to teikts komentāros pie maniem iepriekšējiem rakstiem. Vismaz pašai būs mierīgāk, ka to esmu izdarījusi. Lai vai ko narkologs man pateiktu un ieteiktu.
Noskaidroju arī, ka Tvaika ielā detoksikācija ir maksas pasākums, bet man jau detoksikāciju nevajag, organisms nav tik ļoti saindējies ar alkoholu. Vienkārši vajag nelielu palīdzību tam, lai es pārāk neaizrautos ar aliņiem. Stiprajiem grādīgajiem eju garām bez problēmām, tie mani neaizrauj un vasarā no dažām sīkglāzītēm ir bijusi tik katastrofāla pēcreakcija, ka labāk nevajag. Un, paldies dievam, arī vairs neprasās ko stipri alkoholisku.
Vakar iedzēru 3 bezalkoholiskos alus, šorīt nav pohas un drusku iekšējais nemiers notrulinājies. Māsa feisbukā gan izlamāja mani. No cikla - ja nomet, tad nomet uzreiz un bez tās pārejas caur bezalkoholisko. Tiesa, kopš vasaras, kad šī mana atkarība bija jo īpaši jūtama un Anonīmie mani pelnīti lamāja par drukas kļūdām, kuras ieviešas, kad domā, ka seko tekstam bet būtībā neseko tam, ko raksti. Un daudz dzeru šķidrumu, kas nav alkohols, lai viss negatīvais skalotos laukā. Zināmā mērā pat palīdz. Kad organisms ir iztūrījies dabiskā ceļā, reizēm pat pazūd vēlme meklēt to aliņu.
Jā. iesāku par māsas teikto vakar. No viņas sapratu, ka bezalkoholiskos alus nelielos daudzumos var bez jūtamām sekām šad tad iedzert, kad pamatproblēma ir likvidēa pašos pamatos. Viņai ir tik krasa nostāja. Jāpakonsultējas vēl šur tur pie speciālistiem.
Varnbūt šis atgadījums slimnīcā arī būs tas grūdiens, kas mani atturēs no aliņiem. Nezinu. Un nezinu, uz cik ilgu laiku tas palīdzēs.
Vakar dēls iepriecināja. Viņš beidzot ir priecīgs, ka mēs atkal dzīvosim kopā. 12 gadus esam dzīvojuši atsevišķi. Kopš viņš aizbrauca pie tēva uz laukiem pabeigt vidusskolu, Esmu priecīga, ka šis ilgais atšķirtības periods, kurā mēs tomēr viens otru reizēm apciemojām un samērā regulāri tikāmies, ir beidzies. Kaut kāda iekšēja murrāšana, ka mēs atkal esam ģimene. 
Tomēr, kā jau iepriekš esmu izteikusies, no rindas uz pansionātu neatsakos. Maz kas var notikt, rindu gaidot.

trešdiena, 2018. gada 7. marts

Pie tā paša vakardienas

It kā diena ir pagājusi, uztraukums ir mazinājies, bet nav pārgājis pavisam. 
Vismaz ir skairība, ko darīt tālāk. Kodēšanās vai ne kodēšanās, ampula vai kas cits, bet pie narkologa tomēr uz konsultāciju ir jāaiziet. Jāatrod izeja no radušās situācijas. 
Vakar izrunājos gan ar dēlu pa tiešo, gan ar māsu feisbukā un pa telefonu. Puika vismaz apsolīja man manā klātbūtnē vairs aliņus nelietot. Lai nerodas kārdinājums. Māsa arī ieteica konsultāciju pie narkologa, kaut arī izteicās, ka kodēšanās tomēr tāds bubulis vien ir. Kas nevar sevi saturēt rokās, dzers vienalga - ar vai bez kodēšanos. Bet es gribu tikt vaļā no šīs aliņu atkarības uztraukumu brīžos.
Pie kam nav jau tā, ka man rokas trīc un galva sāp, ja jau no paša rīta nedabonu to aliņu. Kad ir darāmais - vienalga kas: vizīte pie ārsta, kāds darbiņš, citu lietu kārtošana - alus nav prioritāte, pat vēlme pēc tā nerodas. Pat ja doma uzplaiksnī, tai vienmēr seko "vispirms tas, šitas un vēl kaut kas". 
Tāda konkrēti smaga problēma ar aliņiem ir pēdējā pusotra gada laikā. Tiesa, arī agrāk ir bijušas kādas problēmas, bet tās kaut kā izdevās iznīdēt saknē.
Vispār, šobrīd teiktais laikam jau tomēr stāstāms narkologam. Varbūt viņš spēs ko ieteikt sakarīgu.

otrdiena, 2018. gada 6. marts

It kā turpinājums rīta ierakstam

1. Vakarienas vakara un šī rīta iekšējais šoks un neapmierinātība ar sevi mazinājusies. Drīzāk - mazinājies tas šoka moments no cikla "pankūka, ko es atkal esmu savārījusi". Tagad tikai prātīgi jārūkojas un jācer, ka izdosies atjaunot ārsta uzticību un cerību vēl kādu reizi ielikties tajā pat nodaļā slimnīcā. Bet tas ir darbs pašai ar sevi un jautājums, kā vienmēr, vai ārsts spēs un gribēs dot man vēl vienu iespēju. It kā jau katrs, pat smags noziedznieks, ir pelnījis vēl vienu iespēju. Bet ne man to lemt. Tagad tikai jārīkojas atbilstoši nolemtajam plānam un jāinformē par plāna gaitu ārsts. Varbūt tas ko līdzēs. 
2, Kaut kā panazām esmu iedzīvojusies te, visu dienu pavadot un tuvumā drasējot. Pat savas mantas uz šejieni esmu visas pārnesusi. Tiesa, ne visas esmu izpakojusi. gan paspēšu. Katrā gadījumā sākas jauns posms dzīvē, kā man to izdosies nodzīvot - nezinu. Katrā gaījumā - kārtējā reize, kad pasaule mainās un nezini, kā būs.
3. Lielumlielais paldies tiem, kas mani šodien uzklausīja un pat palamāja. Viss bija vietā.

Pati vainīga

Esmu laukā no slimnīcas divas dienas ātrāk, nekā parezēts. Pati vien vainīga esmu. Nevajadzēja man slimnīcā to skārdeni lietot. Pārkāpu slimnīcas iekšējās kārtības noteikumus un pie viena vēl apbēdināju ārstējošo ārstu. Viņš paļāvās uz mani, bet es izgāzos kā veca sēta.
Vispār esmu nobriedusi doties uz konsultāciju pie narkologa, lai līdz galam tiktu ar to problēmu galā. Vismaz ar stiprajiem grādīgajiem esmu tikusi galā un tiem plauktiem varu paiet garām bez intereses un īpašas vēlmes iedziļināties piedāvājumā.
Tagad jau kādu brīdi mētājos starp alkoholisko un bezalkogolisko alu. Un, velns parāvis, reizēm netieku ar sevi galā. Narkologa konsultācija tiešām ir vajadzīga un pie viena jāmēģina atjaunot ārsta uzticību. Gribētos jau tomēr vajadzības gadījumā ielikties atkal slimnīcā. Pagaidām man šī iespēja ir liegta tieši šīs skārdenes dēļ. Pati vainīga. Vajadzēja ar savu problēmu iet pie ārsta, nevis pirkt to nolāpīto bundžu.
Vieglāk būtu bijis visiem.
Varbūt pat derētu nokodēties. Dēls gan brēc, ka tāpat mani novaktēs no dzeršanas, māsa pa telefonu skaidroja, ka tā kodēšanās mīts vin esot - ja cilvēks gribēs dzert, nekāda kodēšanās nepalīdzēs. Ej nu tiec gudrs. Tāpēc arī taisos pie narkologa.
Tagad mēģinu iedzīvoties Žagatu ielā, kurā neesmu bijusi mūžību un simtpiecdesmit dienas. Redzēs, kā ies un kā būs. It sevišķi zinot to, ka dēls to aliņu pabieži lieto. Un nedzērājam būt blakus iedzērājam ir pagrūti. 
Redžs, ka nu ies un kā būs.

svētdiena, 2018. gada 4. marts

Pa simt mūžībām atkal vienas skārdenes pārdomas

Lai piedod man lasītāji, kā piedevu sev es nopērkot vienu skārdeni, kura tika tirgota ar atlaidi. Nu neizturēju un viena veselas mūžības laikposmā jau neko vēl nenozīmē. Vismaz manā skatījumā. Galvenais - neuzķerties un neatsākt atkal.
Saprotu, ka manas ikbrīža pārdomas lasītāju var nogurdināt, jo bieži domas pārklājas ar iepriekšējiem tekstiem vai atsaucas uz tiem. Tomēr ceru, ka taps piedots. Neko sliktu jau nepasaku, tikai brīžiem atšķirīgu viedokli no apkārtējiem.
Tagad pie tām domām, kuru dēļ top šis ieraksts.
 1. Krietnu laiku atpakaļ rakstīju par to, kāpēc un kādēļ sabiedriskajā transportā Rīgā vizinos "pa zaķi". Varu informēt, ka parādpiezinējfirmas mani ir sasniegušas un daļa parāda sabiedriskajam transportam par toreizējo "zaķošanu" ir atmaksāta. Tagad pilnūgi oficiāli vizinos par velti sabiedriskajā transportā visā Latvijas teritorijā, praktiski tomēr iegādājoties biļeti ar trim nullēm uz tās. Kā jau otrās grupas invalīds un manus nebiežos braucienus apmaksā valsts. 
2. Kaut arī man ir grupa un no tās izrietošā pensija, cenšos atrast tādus sīkdarbiņus, par kuriem tiek slēgts līgums un oficiāli maksāti nodokļi. Informēju, lai kādam atkal nerastos vēlēšanās pārmest man, ka sēžu uz citu nodokļu maksātāju rēķina. Būšu un esmu pateicīga par katru sīkarbu/projekta veida darbiņu, ko man piedāvā un ko spēju paveikt. Kā jau agrāk izteicos - darbs uz pilnu slodzi ilgstošā laika periodā man neder pie mana pašreizējā veselības stāvokļa. Nu, diemžēl tā nu ir.
3. Sniegs Nīderlandē tāds nelieels uzrāviens vien ir bijis. Māsa informēja, ka nu jau atkal tur ir silts un sniegs sāk atkāpties. Narcises esot izturējušas nelielo pajokošanos ar sniegu.
4. Kāds klikšķis tomēr noderētu, jo jaunas reklāmas sāk parādīties. 

sestdiena, 2018. gada 3. marts

Un atkal Nīderlande

Tad, kad mums bija nelieli mīnusi un sniga sniegs, māsa no Nīderlandes lielījās, ka viņiem naktī mazi mīnusi un dienā nelieli plusi, pat narcises februārī bija sākušas ziedēt klajā laukā bet šorīt.....

Vakardiena

1. Vakar izprasījos no slimnīcas un aizbraucu atdot pēdējās aizrunātās grāmatas no mana pirmā grāmatu saraksta. Tagad uz jaunu pārodamo/atdodamo grāmatu sarakstu būs kāds laiciņš jāpagaida. Kamēr māsa neatgriezīsies no Nīderlandes un es palikušajām grāmatām iešu cauri pa otram lāgam. Tiesa, var gadīties, ka jauns grāmatu saraksts parādīsies arī ātrāk. Dēla pašreizējā dzīvesvietā arī tiks revidēts grāmatu plaukts un tad nu dažas grāmatas var iekļūt pārdodamo/atdodamo sarakstā. Bet tur ir jāgaida uz dēla tēvu, kurš atbrauks no saviem pieludzas džungļiem un pieķersies grāmatu plauktu revīzijai. Tā ka - būsim gaidīt jaunumus.
2. Pie viena vakar ieskrēju vienā kafejnīcā, kur paziņa atzīmēja savu dzimšanas dienu. Sen neredzēts cilvēks bija. Pie viena sastapu arī dažus citus sen neredzētus - precīzāk, vienu. Puisi, kuru biju redzējusi sen gadus atpakaļ kā skolas puiku skolā, kurā tiku strādājusi par sekretāri. Tāda jocīga sajūta bija vērojot viņa meitiņu, kas rosījās visiem pa vidu. Puisi taču iepazinu apmēram tajā pat vecumā, kādā tagad ir viņa meitiņa. Sajutos bezgala veca, kā bezgalība.
3. Vispār vakardienas izskrējiens no slimnīcas uz centru likās kaut kas īpašs, nedaudz trīcēja kājas un bija neliels uzraukums. Kā jau pēc trim nedēļām slimnīcā. Vispār jau, dzīvojoties pa Purvciemu, centrā parādos reti, ja kaut kas no tuienes vajadzīgs. Bet ikdienā braucot uz centru nav un nebija šīs dīvainās uztraukuma sajūtas.

piektdiena, 2018. gada 2. marts

Dīvainības

1. Izrādās, alus ne tikai ir mazās vajadzības dzenātājs uz tualeti, bet aizdzen uz to telpu arī smagajai vajadzībai. Neatkarīgi no tā, ka vēders pirms brīža ir iztīrījies. Praksē pārbaudīts. Un tas ir neatkarīgi no tā, vai alum ir grādi vai arī tas ir bezalkoholiskais. Tāda dīvaina būšana, pat aizcietējums mitējas un viss notiekās. Nav jāmeklē citi līdzekļi.
2. Ja miegs nāk, var aizmigt, atslēgties pat klausoties roku vai smago metālu palielā skaļumā un no rīta pamosties labā noskaņojumā un izgulējies. Arī praksē pārbaudīts. Tiesa, es brīžiem vēl miega saucienam organismā pievienoju kādu ripiņu miega zāļu. Bet ja miegs dikti nāk, var arī bez tām ripām aizmigt jebkuros apstākļos (un pat bez iepriekšējas alkohola lietošanas). 
3. Esmu mitējusies skatīties kara filmas jūtūbē, laikam visas būšu pārskatījusies. Nezinu, bet ir apnicis. Tagad izlases veidā skatos vai nu vecās krievu filmas vai kautko populāri zinātnisko. Jūtūbē var daudz ko inteesantu atrast. Vienīgais, kas traucē - skaņas kvalitāte. Dažam labam gabalam pat uz visskaļāko noregulētā skaņa neko īsti nedod. Gandrīz vai jābāž kompis pie auss, lai saprastu, kas tiek runāts. Šī iemesla dēļ man skaņa kompī jau noregulēta uz visskaļāko un katram jaunam skatāmgabalam pacenšos noregulēt uz skaļāko individuālo skaņu celiņu. Varbūt kāds man var ko ieteikt šajā sakarībā? Vai jūtūbe vispār ir klusinātāja iemiesojums?
4. Šajā slimnīcā un šajā nodaļā biju gadu atpakaļ, kad veselība spieda. Tagad ielikos pirmkārt jau tāpēc, ka rudenī ir jāpagarina grupa uz nākošo termiņu un pie viena var pārbaudīt pārējo organisma stāvokli. Pagaiām viss ir normāli. Toties ir tā dīvainā sajūta, ka šī murgainā gada pa vidu nav bijis, es tik uz mazu mirklīti esmu izskrējusi laukā pastaigāties. 
5. Dēls ar vedeklu kļuvuši mīlīgāki un pretimnākošāki. Ja jau gatavi ņemt mani pie sevis. Bet arī sarunās viss ir pa draugam. Nezinu, kā būs kopā dzīvojot. Katrā gadījumā no rindas uz pansionātu pagaidām neatsakos. Tas ir kā tāds rezerves variants situācijai "ja nu kas".