Pirms rakstu tālāk, tikai pasaku, ka sirdsmiers pamazām iestājas. Vismaz vakardienas pēcpusdiena bija jauka un iedomājoties par alu, saprotu, ka man to nemaz negribas. Negribas atkal pazaudēt labsajūtu. Pat gulēju labāk, nekā iepriekšējās naktis.
Un tagad par vietu. Tas ir tā sauktais Ķīnas mūris - 9ņstāveņu rinda, kas sākas uz Stirnu ielas un ielīkumo Žagatu ielā. Tagad dzīvoju tajā galā, kas atrodas uz Žagatu ielas. Manā rīcībā ir viena istaba un gandrīz vai viss skapis (!). Tagad varu savas mantas izvilkt no maisiem un salikt normāli plauktos,
Tas prieks man maksā 50 eirikus mēnesī. Pat ļoti lēti.
Skats aiz logiem kolosāls - skaista zaļā zona un daudz bērzu, kuros vārnas reizēm mēģina noskaidrot attiecības.
Un tas viss atrodas piecu minūšu attālumā no manas iepriekšējās dzīvesvietas Raunas ielā, kura ir robežjosla starp Teiku un Purvciemu. Tā ka tur paradoksāli sanāk - viena ielas puse atrodas Teikā, otra - Purvciemā.
Šeit es jūtos krietni labāk, jo dzīvoju ģimenē. Pietrūkst tikai dēla saskaņas ar manu māsu, bet ceru, ka tas laika gaitā nokārtosies.
Šeit es reiz dzīvoju, kad dēls tikko bija piedzimis un dēla vecmāmiņa bija dzīva un viņas vīrs nebija aizdevies uz pansionātu. Jocīga sajūta mēģinot no jauna pierast pie dzīves šeit.
Vienīgais - tajās reizēs, kad dēla tēvs izdomās ierasties ciemos, man nāksies pazust atpakaļ uz Raunas ielu. Mums ar viņu ir neliels īssavienojums un abi izvairāmies satikties, ja vien tās nav oficiālās reizes, kad abiem ir jābūt oficiālajā notikuma vietā. Tad sanāk - neko darīt, ievērosim pieklājību un pat nedaudz aprunāsimies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru