Mazliet atmiņu - mani padomjlaiki

Varbūt daudzi mani lamās par padomjlaiku idealizāciju. Nezinu. Bet ceru, ka komentāri būs.

Mans jaunības un auru laiks iekrita tajā laika posmā, kad panku laiki padomijā bija beigušies, bet vēl nebija iestājies to jauniešu laiks, par kuriem stāstīts Podnieka filmā Vai viegli būt jaunam.

Kā visi tolaiku bērni no trīs gadu vecuma gāju bērnudārzā, pēc tam parastā skolā. Tiesa, vienu mācību gadu nomācījos skolā ar skoliozi (mugurkaula deformāciju) slimiem bērniem. Pēc viena mācību gada šajā skolā atgriezos parastā skolā, jo mācoties un citādi darbojoties ar tur piemērotām metodēm manam mugurkaulam palika sliktāk, nekā bija pirms tam.

Darbojos literārajā pulciņā Pionieru pilī - tagadējās prezidenta rezidences vietā tolaik bija telpas dažādiem bērnu aktivitātes pulciņiem. (Šogad maijā Muzeju nakts ietvaros bija visai nostaļģiski iziet cauri tām telpām, kuras tika rādītas publikai. Daļa skolas gadu palikuši šais telpās. Un liels pārsteigums bija iebūvētais lifts šajās telpās - joprojām liekas, ka ēka ir tik kompakta, ka liftam tur nevarētu atrasties vieta, tomēr restauratori atrada vietu,) Uz pulciņu aizgāju draudzenei līdzi un tā arī kompānijas pēc tur nodarbojos visus skolas gadus, biju par pārsteigta, ka mani dzejoļi republikāniskajos konkursos ieguva kaut kādas vietas, jo turpmākā dzīve tomēr nesaistījās ar literāro darbību.

Bērnības un jaunības laiku izklaides? No sākuma pagalms, lielākos gados kino, teātris, grāmatas. Jūrmalu vasaras periodos mēs ar draudzenēm bijām "apsēdušas" - patika peldes jūrā, pastaigas pa Jomas ielas kafejnīcām - sula un bulciņa - ko tad vēl? 

Cigaretes un alkoholu varēja dabūt bez vecuma ierobežojuma. Bet - vismaz manā tuvo draugu lokā - mēs šīs lietas veikalā pirkām pēc vecāku nosūtījuma. Pārsvarā cigaretes. Es laikam tomēr vienīgā no tuvo draugu loka pamazām aizrāvos ar smēķēšanu. Vecāki gan bārās, bet, it sevišķi tēvs, kad pašiem aptrūkās smēķu, nāca pie manis lūgt. It sevišķi pēc astoņiem vakarā. Tolaik jau visi veikali un sīkās kafejnīciņas ciet vērās septiņos, astoņos. Sestdienās un svētdienās veikali vispār nestrādāja. Nepieciešamajiem iepirkumiem saimniecībai atlika vienīgi tirgus. Ilgstrādājošie komercveikali jau parādījās tikai Gorbačova laikos.

Jāpiezīmē, ka alkohols manā dzīvē ienāca 17 - 18 gados. Un arī tad nelielās devās. Nebija intereses. Atceros savu 18 gadu dzimšanas dienu, kad mēs, seši jaunieši, vakara gaitā nepieveicām vienu Muskata pudeli. Bija citas lietas ko darīt. Kamēr pieaugušie sēdēja pie galda un runāja savas runas, mēs izgājām pagalmā padraiskoties tur un pēc aizgājām pastaigāties pa naksnīgo Rīgu. Un bijām trīs meitenes, kas, kurpes vicinot rokās, visu nakti nostaigājām pa pilsētu basām kājām. Par to ļoti brīnijās garāmgājēji - nebija pieņemts un tolaik skaitījās nepieklājīgi. Bet mums bija vienalga, mums bija labi un jautri.

Mums, nu man noteikti, tas laiks joprojām liekas brīvības, zaļākas zāles un jūras līdz ceļiem laiks.

Jā, bija tēmas, kuras tika runātas tikai mājās, un tēmas, kuras tika runātas tikai skolā un pēc tam darbā. Bet tam netika pievērsta īpaša uzmanība. Ir tā un ir. Dzīves sastāvdaļa. 

Vispār jaunības laiks man asociējas ar kaut kādu netveramu viegluma sajūtu. Par politiku nedomājām, klusībā smīnējām par politnodarbībām, laidām tās gar ausīm un dzīvojām tālāk savu bezbēdu dzīvi. Viss bija lēts (tas, ka reizēm pēc kaut kā jāpastāv garākā rindā - nu, kas no tā? Pastāvēsim, arī tam ir savs funs), Kažoks pa 100 rubļiem komisijas veikalā jau skaitījās padārgi.

Mēs kaut kā pratām norobežoties no apkārtējās nesakārtotības un komunisma ideoloģijas. Viņa bija visur, bet mēs tai nepievērsām uzmanību. Mēs vienkārši baudījām dzīvi un īpaši neaizdomājāmies par nākotni un to, ko darīsim, kad paši jau skaitīsimies pieaugušie. Vismaz man tā bija.