Šo pašu tekstu ieliku arīdzan lffb midzenī. Ar cerīgu, ka vismaz kaut kur radīsies saruna par šo grāmatu.
Gribu parunāt par šo grāmatu. Izlasīju un pārlasīju vairākas reizes.
Grāmatā ir daudz savstarpējo noliegumu tajā ziņā, ka ir reliģijas cildinājums un noliegums vienlaicīgi; tā ir fantāzija un tajā pat laikā nav fantāzija; naida un piedošanas aspekts, sevis meklēšana un atrašana.
Bija grūti izlasīt līdz galam nevis tāpēc, ka grūti lasītos. Drīzāk tādēļ, ka ieslēdzās "Es nesaprotu". Un, ja es nesaprotu, tad ir grūti piespiest sevi pabeigt iesākto. Sižets ir vienkāršs, valoda raita, bet.... grāmata pati par sevi liek domāt, pārvērtēt sevi un vērtības sevī, ap sevi. Piedošanu, mīlestību un paša iekšējo saturu. Es grāmatu vēl joprojām saprotu un nesaprotu vienlaicīgi. Varbūt še ienāk kāds, kas grāmatu ir lasījis un var ar mani par viņu parunāt?
Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru