Tikko paņēmu slimības lapu pie sava Primārās aprūpes ārsti - internista Medicīniskajā sabiedrībā Pulss 5. Nebija nekādu problēmu, jo paskaidroju nepieciešamību.
Zinu šo poliklīniku jau ļooooooti sen. Sāku to apmeklēt no 16 gadiem, bet jau tad tā bija un pastāvēja. Padomju laikos tā saucās Rīgas 5. poliklīnika un bija un vēl tagad arī ir pieaugušo poliklīnika. Bērnus tur neredz. Pārkārtojoties, jau šajos laikos, tā no sākuma saucās vienkārši Pulss 5. Tagad jau Veselības centru apvienības Medicīnas centrs Pulss 5.
Bet poliklīnika ir un pastāv. Uz to pie ārstiem jau gāja mani vecāki ļoti tālajos padomju laikos, uz to esmu vajadzības gadījumā gājusi visu savu apzināto dzīvi.
No sākuma katrs iedzīvotājs bija "piekabināts" katram konkrētam iecirkņa ārstam, vienalga - bija kontakts vai nebija. No cikla - ēd, ko dod. Īsti nezinu, kurā mirklī poliklīnikā kļuva tolerantāk un jau drīkstēja mainīt ārstējošo ārstu, ja ar esošo neizveidojās kontakts. Laikam jau perestroikas laikos. Katrā gadījumā,1988.gada vasaras nogalē jau to drīkstēja darīt, kad mamma visu mūsu ģimeni pārrakstīja pie cita ārstējošā ārsta, kurš bija pretimnākošs un saprotošs atšķirībā no tās dakteres, kurai bijām "piekabināti" līdz tam.
Tā mēs ilgus gadus apmeklējām to ārstu, tagad, jau gandrīz 10 gadus (ja ne vairāk) mums atkal ir cits ārsts, precīzāk - ārste. Jo iepriekšējais no aktīvās dakterēšanas "atgāja malā" un ir poliklīnikas dežūrārsts.
Vēl man poliklīnikā patīk zobārsti. Parasti jau no zobārstiem baidās vairāk, nekā no pašām zobu sāpēm. Bet te var sarunāt. Visparastāko blombi ieliks izdarot anestezējošu šprici. Jo sapratīs - pašam un pacientam mierīgāk. Var pat sarunāt cenu politiku vadoties no tā, cik pacients turīgs un cik var atļauties maksāt par akūti nepieciešamu pakalpojumu.
Bet poliklīnika ir un pastāv. Uz to pie ārstiem jau gāja mani vecāki ļoti tālajos padomju laikos, uz to esmu vajadzības gadījumā gājusi visu savu apzināto dzīvi.
No sākuma katrs iedzīvotājs bija "piekabināts" katram konkrētam iecirkņa ārstam, vienalga - bija kontakts vai nebija. No cikla - ēd, ko dod. Īsti nezinu, kurā mirklī poliklīnikā kļuva tolerantāk un jau drīkstēja mainīt ārstējošo ārstu, ja ar esošo neizveidojās kontakts. Laikam jau perestroikas laikos. Katrā gadījumā,1988.gada vasaras nogalē jau to drīkstēja darīt, kad mamma visu mūsu ģimeni pārrakstīja pie cita ārstējošā ārsta, kurš bija pretimnākošs un saprotošs atšķirībā no tās dakteres, kurai bijām "piekabināti" līdz tam.
Tā mēs ilgus gadus apmeklējām to ārstu, tagad, jau gandrīz 10 gadus (ja ne vairāk) mums atkal ir cits ārsts, precīzāk - ārste. Jo iepriekšējais no aktīvās dakterēšanas "atgāja malā" un ir poliklīnikas dežūrārsts.
Vēl man poliklīnikā patīk zobārsti. Parasti jau no zobārstiem baidās vairāk, nekā no pašām zobu sāpēm. Bet te var sarunāt. Visparastāko blombi ieliks izdarot anestezējošu šprici. Jo sapratīs - pašam un pacientam mierīgāk. Var pat sarunāt cenu politiku vadoties no tā, cik pacients turīgs un cik var atļauties maksāt par akūti nepieciešamu pakalpojumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru