otrdiena, 2015. gada 10. marts

Dažas pārdomas par to pašu Andromēdu

Esmu noskatījusies pirmās sezonas 13 sērijas. Priekšā vēl ĻOTI daudz sēriju. Šajā pat pirmajā vien vēl deviņas sērijas. Un ir izkritalizējies neliels viedoklis par redzēto.
Seriāls ir pilns ar atsaucēm. Par dažām es jau minēju savos iepriekšējos ieraksos par šo seriālu. Tad acīs dūrās atsauces uz filmām. Tas pirmajā mirklī šokēja. Bet nu vairs netraucē.
Saskatīju, saklausīju arī atsauces uz mitoloģiju, nostāstiem, literatūru. Piemēram, 13.sērijā viena saruna grozās ap karali Artūru, Gvinevru, Merlinu un Lanselotu; citā, citu varoņu sarunā tiek pieminēta Žila Verna grāmata "20 000 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi" un grāmatas varonis, zemūdenes kapteinis Nemo.
Visas atsauces līgani iekļaujas sēriju kontekstā. Un palielina cieņu pret seriāla autoriem, scenāristiem. Liekas, izglītoti ļaudis. Kas savā ziņā apgāž priekšstatu par amerikāņiem kā par pārbarotiem truliķiem, kuri domā tikai par naudu un talāk par savu slieksni neredz.
Seriāls, vismaz redzētā daļa, aicina uz labo; uz pienākumu kā prioritāru pasākumu un vārda turēšanu. Draudzības būtiskumu, dažādu uzskatu, rasu un ādas krāsas būtņu tiesībām pastāvēt, būt un sadarboties. Tomēr mazuliet traucē tas, ka galvenais varonis Kevina Sorbo izpildījumā pataisīts par ļoti ideālistu. Nu, nefanātisku, bet tomēr. Tas padara tēlu nedaudz plakanu. Arī dzīvē ideālisti ir neaudz plakani.
Pagaidām seriāls man patīk ar katru sēriju vairāk un vairāk. Ceru, ka turpinājumi neliks vilties.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru