Baltā nakts

Jau kuru gadu pēc kārtas septembra pirmajā sestdienā Rīgā notiek Baltā nakts. 

Esmu bijusi divas reizes uz Baltās nakts pasākumiem. Pirmā reize bija 2010.gada rudenī kopā ar muminu. Toreiz mēs visu nakti nodzīvojāmies bijušā VEF'a teritorijā un skatījāmies tur notiekošo. Kas pārsvarā bija koncerti. Viens no tiem bija Hospitāļu ielas koncerts. Un pēc pasākuma piecos no rīta ieradāmies pie manas māsas Stabu ielā pagulēt.

Otra reize bija vakar kopā ar Ilmāru Biti. Kopā nedaudz paskatījāmies Doma laukumā 21.00 vakarā notiekošo vācu leļļu teātra uzvedumu. Es līdz beigām nepaliku. bija grūti redzēt aiz citu mugurām - esmu maza auguma - un arī nostāvēt bija grūti. Devos prom nedaudz apskatot un paklausoties grupu uzstāšanos pie Makdonalda ēstūža un Esplanādē. 

Principā, pateicu, ka palika slikti bet būtībā - kamēr transports kursē, gribēju paspēt aizbraukt līdz muminam uz Imantu un vajadzības gadījumā arī atpakaļ. (un vajadzība bija - nācās pat pieskriet uz autobusu, lai nevajadzētu gaidīt ap pusstundu). Mumins bija mājās, nedaudz aprunājāmies un devos mājup. Pirms mani vēl sazvanīja Ilmārs un apvaicājās par pašsajūtu. Puslīdz virspusēji pastāstīju.

Ilmārs, vēl pirms tikšanās ar mani, bija Mākslinieku namā Vecrīgā apskatījis Mākslas telpu. Esot bijusi franču mākslinieku avangarda ceļojošā izstāde un viena maza zālīte ar mūsu mākslas studentu darbiem. Franču mākslinieku darbi esot bijuši lieliski, bet destruktīvi. Par mūsējiem viņš neizteicās. 

Ilmārs esot arī noskatījies leļļu teātra izrādīti līdz galam. Tā nebija ilga, bet viņam patika. Pēc Doma laukuma leļļu meistari esot devušies ar visām lellēm klaiņot pa Vecrīgu. 

Uz vienas no Vecrīgas mājas sienām esot demonstrēta veca Rīgas kinostudijas filma Šķēps un roze. 

Bet principā Ilmārs arī drīz pēc manis devies prom no Vecrīgas uz mājām, jo esot sācis līņāt. Bet tas laikam bija kāds lokāls lietus, jo savā braucienā uz Imantu un atpakaļ uz centru lietu tā klasiskā izpratnē nesastapu. Vienīgi atpakaļ braucot ap Ķīpsalu autobusa priekšējos logus no ūdens pilēm tīrīja lietussargi. Bet arī ne ilgi.

Ak, jā. Pirms tikšanās ar mani, kamēr mani gaidīja norunātajā tikšanās vietā, Ilmārs vēl bija noskatījies līdz galam basketbola maču pie Brīvības pieminekļa. Tik aizmirsu pajautāt - kas spēlēja. Jo izreklamētas jau ir visu triju Baltijas valstu savstarpējās spēles. Un aizmirsu pajautāt - kas uzvarēja. No pusvārdiem sapratu, ka viena no spēlējošām komandām bija Lietuvas komanda. Jo izteikumā bija teikts par lietuviešu līdzjutēju saucieniem "Lietuva! Lietuva!".

Abi ar Ilmāru vēl vienojāmies, ka pilsētā, vismaz Vecrīgā, nav Baltās nakts svētku noskaņojuma. Jo visas kafejnīcas, dzertuves, krodziņi utt. bija pilni ar tāpatpasēdētājiem, nekas īpašs nenotika, vienu krodziņu bija "okupējuši" lietuviešu basketbola līdzjutēji un kaut ko svinēja.