Kārtējās pārdomas un atkal ar skārdeni

Nedēļu iztiku bez skārdenes. Maz laika. Kaut kā ne tā, kā vajadzētu, notiekās.

1. Pārlasīju visu, ko sarakstījusi esmu par Herkulesu un Smalko stilu. Par Smalko stilu domas nemainās, redzēs, kas notiks ar domām par Herkulesu. Galu galā gadu neesmu šo seriālu skatījusies. Varbūt kaut kas ir pamainījies uztverē. 

Vispār, nav jau tā, ka jaunas filmas neskatos tikai seriālus, un noteiktus seriālus, uz riņķi. Vienkārši patlaban gaidu, kad "atvilksies" Niro Vulfa mistērijas, neko jaunu pagaidām vilkt netaisos, skatos to, kas ir. 

Nē, nu ir vēl Going Postal un Cvet Volšebstva pēc Terija Pračeta. Bet tos esmu tik ļoti uz riņķi skatījusies, ka vairs negribas tuvākā laikā. Ar šo divu minēto filmu apskatu še padarboties - neesmu lasījusi grāmatas, pēc kurām filmas uzņemtas, tāpēc paklusēju savos izteikumos. Nav ar ko salīdzināt, kaut gan filmas patīk un ir topā. Netaisos no kompja mest ārā. /Grāmatas nelasīšana man netraucēja izteikties par Hobitu, bet ceru - taps piedots/.

2. Skārdene tomēr pamaisīja rīta un dienas labsajūtu, kas sakrājusies nedēļas laikā. Redzēsim, kā būs rīt no rīta. Vispār, kā es pamazām sāku justies labāk fiziski un man jau sāk spīdēt atgriešanās darbā, visas sajūtas ir savādākas, nekā pusgadu atpakaļ, kad tikai paņēmu slimības lapu ar cerību neatgriezties darbā. Bet nu - var jau būt, ka ilgi tajā darbā nenoturēšos pašas rakstura un vēlmes pēc, nevis tāpēc, ka mani negribētu paturēt.
3.  Šī problēma nav mainījusies. Varbūt kāds atradīsies, kas būs ar mieru izdot/izīrēt pavecākai kundzītei apdzīvojamu platību par saprātīgu naudiņu? Zinu, ka pie šīs problēmas atgriežos ne pirmo reizi, bet viņa pastāv ne īsu laika periodu.