Par Rīgas dzīvokļu politiku

Daudzos zemes pleķos visā pilsētā, pa lielo tomēr pilsētas nomalēs veidojot jaunus mikrorajonus, tiek celtas jaunas daudzdzīvokļu ēkas. Nezinātājam ir grūti saprast, cik no tām ir pilsētas celtie dzīvokļi, cik - privātie. Un kuras nu būs sociālās mājas maznodrošinātajiem un kuras - vienkārši dzīvokļi parastajiem pilsoņiem.

Centrā vēl palikuši daudzi neremontēti komunālie dzīvokļi. Divus tādus pati esmu redzējusi. Ož pēc pamestības un vientulības.

Daudzas ēkas ir tukšas, pašvaldība cīnās ar īpašniekiem par šo graustu sakopšanu vai likvidēšanu - skatoties, kādā stāvoklī ir pamestā ēka. Un daudziem īpašniekiem nepietiek resursu, lai ar nelaimīgo ēku ko sadarītu. Un likumdošanā ir putra, kura neļauj nelaimīgās ēkas pārņemt vai kā citādi iegūt savā īpašumā pašvaldībai ja ēkas - grausta īpašnieks ir ieklemmējies un negrib. Pie kam daudzi īpašnieki dzīvo ārzemēs jau kurā tur paaudzē un viņiem nav lielas intereses par šeit esošo īpašumu.

Ļoti jau gribētos, lai jel kādā oficiālā veidā savā īpašumā iegūtu pilsēta un tās, kuras vēl glābjamas, restaurētu, pēc pārdotu vai ēkā esošos dzīvokļus pozicionētu kā sociālos komunālos vai kā citādi. Paralēli tam, ka tiek būvēti jauni. Kā arī īrētu/izpirktu no īpašniekiem dzīvokļus tajās ēkās, kuras nav aizpildītas ar iedzīvotājiem pilnībā.

Tā ātrāk pavirzītos uz priekšu tās rindas, kurās cilvēki gaida uz pašvaldības vai sociālajiem dzīvokļiem.

Daudzi jaunbūvēti dzīvokļi ir neapdzīvoti, jo īpašnieki uzskrūvējuši tādas cenas, kuras ierindas rīdzinieks nepavilks. Arī tos ideālā variantā varētu izpirkt valsts vai pašvaldība un izmantot iedzīvotāju labā. Galu galā rindas uz pašvaldības vai sociālajiem dzīvokļiem nav mazas. Cilvēki reizēm gadiem stāv rindās uz šādu dzīvokli. Tas laikam palicis vēl no senajiem padomju laikiem. 

Kaut kāds stereotips vai klišeja. Vajadzētu lauzt. Izdevīgi būtu visiem. 

Vai arī īpašnieki paši saslēgtu līgumus ar pašvaldībām par dažu dzīvokļu atvēlēšanu pilsētas vajadzībām. Tādējādi piedaloties pilsētas iedzīvotāju likteņos un labklājībā. Skan jau kā utopija, bet diezin vai šī utopija ir neizlipdama. Vajadzīga tikai gribēšana un sakarīgs rīcības plāns.

Tik nezinu, kā rīkoties tajos gadījumos, kad kādam ir vairāki dzīvokļi, no kuriem neizmantotie savām vajadzībām tiek izīrēti un pa lielo ārzemniekiem par nesamērīgām summām, kas īsti neatbilst dzīvokļa normālai cenai. Īpašnieks apkāš ārzemniekus un vēl pelna uz tā. Arī tur vajadzētu kādu juridisku regulējumu. Ārzemnieks tāds pat cilvēks vien ir un šurp brauc ne jau multimiljonāri. Vidusmēra patērētāji. Vai tādi, kas ieprecas šeit un mēģina izdzīvot ar šejienes algām.

Tā pavairāk sanācis, nav pateikts viss līdz galam. Neatrodu pavisam īstos vārdus un ir jautājumi, kuros man pietrūkst kompetences. Ceru uz saturīgu diskusiju. Bet tās jau ir tikai cerības.