Neatceros, vai rakstīju - teicu, ka dzīvoju (ar visu pierakstu) ēkā, kura juridiski skaitās kā Dienesta viesnīca. Un, izejot no šīs specifikas, iedzīvotāju kontingents ir mainīgs lielums. Protams, ir te daļa iedzīvotāju, kas ir nemainīgs lielums - pastāvīgie iedzīvotāji, kuriem vairs uz doto bridi nav kur citur dzīvot objektīvu iemeslu dēl. Daži še dzīvo jau ilgāk par mani (un es te jau esmu gadu nodzīvojusi ar visu pierakstu) - gadus trīs, četrus.
Ēka ir piecstāvu, kur ceturtais stāvs un puse trešā stāva vēl ir remonta stadijā.
Lielākā daļa piektā stāva un daļa no izremontētā trešā stāva - Vidusāzijas viesstrādnieki, kuri ļoti bieži mainās. Knapi paspēj pierast pie vienām sejām, vietā jau citas. Pārējā apdzīvotā daļa - tepat, no Latvijas, ar savām problēmām un atrastu samērā lētu dzīvesvietu. Protams, ir divi maskavieši, krievi, bet tie abi še uz dzīvi ieradās vēl pērnvasar', kad Ukrainas notikumi vēl sapņos nerādījās.
Protams, ka esošajos apstākļos un notikumu gaitā pie mums mitinās ari Ukrainas bēgļi. Daļa pirmā stāva istabās, daži trešajā stāvā.
Pirmā ģimene - mamma, viņas mamma un apmēram 4-gadīgs puika - tiešām bija stresaini notikumu un šurpnokļūšanas ceļa rezultātā. Izbēguši no apšaudītas Harkivas. Ar to, ko paspēja paķert līdzi, pat bez personas apliecinošajiem dokumentiem. Ieradās šeit kaut kur aprīļa sākumā. Viņiem palīdzēju ar sava dēla starpniecību - viņš man pārsūtīja naudiņu, ko viņiem iedot, atdevu pat nedaudz no savas visai pieticīgās iedzīves. Viņu mazulis, ja kas, raustījās no jebkura sadzīviska trokšņa ēkā vai aiz loga, lidmašīnas viņam asociējās ar krītošām bumbām.
Tagad šī ģimene vairs nedzīvo manā mājā - atrada dzīvokli centrā, bērnam bērnudārzu un jaunā māte darbu. Toties pašlaik pie mums dzīvo citi ukraiņu bēgļi. Par tiem tad arī izteikšos nedaudz sīkāk.
Ukraiņu bēgļi pie mums dzīvo pirmajā un trešajā stāva. Divas vidēja vecuma sievietes un vīrietis trešajā, vientuļa meitene vienā istabā un paliela ģimene trīs istabās kopa ņemot. Tās vidējā vecuma sievietes čabinās ar uzturēšanās dokumentu kārtošanu, darba meklējumiem un sanitārās grāmatiņas kārtošanu (lai lielāka izvēle darba meklējumos), vientuļā meitene arī kut ko čubinās, pat latviešu valodas apmācības kursos iet. Bet tā ģimene trijās istabās.... pēc sastāva liekas, divas māsas vai divi brāļi ar savām otrajām pusītēm un bērniem. Vīrieši spēka gados, visu laiku gribas viņiem pajautāt - kāpēc viņi ir šeit, nevis Ukrainā par savu zemi karo. Viens no viņiem esot tālbraucējšoferis (tik neesmu manījusi, ka viņš kā nebūt darbotos savā specialitātē), otrs - sācis strādāt pie manas ēkas saimnieka veicot remontdarbus tajās telpās, kuras vēl nav palaistas lietošanā.
Abas sievietes.... Labi, vienai ir krietni pamazs čāpulis kaut kur ap divi gadi vecumā. Bet otrai - divi skolas vecuma bērni. Nav sajūtas, ka tiktu meklēts kaut kāds darbs. Toties abas ir spējīgas uz pusi dienas aizņemt koplietošanas virtuvi kaut ko ekstrā šmorējot. Kaut kā neierasti, jo visi še dzīvojošie virtuvē ilgu laiku nepavada pat ja jāgatavo sev un dzīvesbiedram (ir pie mums arī daži precēti pāri).
Apkopēja sūdzas tieši par šo ģimeni. Dušas kabīnē noteces caurums ļoti bieži aizsists ar gariem matiem, pēc grīdas mazgāšanas istabās netīrais ūdens netiek izliets tualetes podā, bet gan duškabīnē. Un tad tā kabīne pilna ar smiltīm. Un tad jebkuram, kurš grib šo koplietošanas vietu lietot pēc nozīmes, vispirms jākrāmējas ar vietas sakopšanu. Apkopēja taču 26/7 ar slotu nevazājas pa visām koplietošanas telpām - ja nu kāds ir slinks aiz sevis savākt.
Tas pats, nesavākšana aiz sevis, ir tajos stāvos, kur viesstrādnieki dzīvo. Tur esot klusās šausmas vispirms jau virtuvēs. Apkopēja ne reizi vien ir saimniekam sūdzējusies, bet saimnieka sarunas ar viesstrādniekiem - nu, rezultāts tuvu nullei. Vidusāzijas puiši laikam līdz galam pieraduši, ka visu aiz viņiem savāc ģimenes sievietes....
Vienkārši apkopēja dzīvo tepat, uz vietas. Un sanāk saruna ar viņu ne tikai viņas darba laikā.
Tas pagaidām viss, ja kas vēl ienāks prāta - došu kādu aprakstu....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru