Iepriekšējā rakstā pieskāros reliģijai, nedaudz apskatīju to, kas man no Bībeles stāstiem nelikās pietiekami ticams. Tāpat relatīvi nesen, kādā no šī gada rakstiem izteicu savas domas par Dieva esamību. Nelinkošu šos abus rakstus šajā rakstā, gan jau lasot un pārskatot manis sarakstīto atradīsiet. Ceru.
Tikai vēl pie iepriekšējā raksta. Drusku par to, par ko daudzi smīkņā. Par Mozu, kurš izveda izraēļus no Ēģiptes.
Vispirms jau jautājums, jo tiešām neatceros šo vēstures faktu, kur Mozus laikā atradās Ēģiptes galvaspilsēta? Tas izskaidrotu to, kāpēc no Ēģiptes izejošajai tautai nācās šķērsot jūru, nevis iet pa to vietu, kurš šobrīd atrodas Suecas kanāls (Mozus laikā tā kanāla tur nebija - nav dabas veidojums, cilvēku radīts ērtākai kuģošanai).
Otrkārt, kāpēc bija nepieciešama 40 gadus ilga klaiņošana pa Arābijas pussalas ziemeļu daļu, lai pēcāk atrastu Apsolīto zemi vietā, kura ir nosacīti pa ceļam no Ēģiptes un tām Vidusjūras piekrastes valstīm, ar kurām ēģiptieši ik pa brīdim karoja? Mierīgāku vietu atrast nevarēja? Tā reģiona karti apskatiet, skaidrāks kļūs.
Tagad par pārējo.
Ja visām tautām reliģiskie uzskati, ticējumi, paradumi un kas nu tur vēl veidojās laika ritumā vēsturiskās atmiņas, novērojumu un tamlīdzīgu lietu rezultātā, tad par kristietismu kaut kā gribas teikt - tā ir kompilācija no kaut kā, kas aizgūts no tā iedibinātāju zināmās apkārtējās lietu kārtības, zināmo tautu pasaules un vēstures uztveres. Kaut kā neticas, ka kristietisms ir dabiski izveidojusies reliģija. Viens no argumentiem - Evaņģēliju periodiskā pārrakstīšana, dažu nolikšana plaukta tumšākajā nostūrī, citu izvilkšana priekšplānā. Utt.
Toties lielākai tautu daļai, neatkarīgi no vietējās reliģijas veida, ir nostāsti par to, ka cilvēks tika dievu vai kā tamlīdzīga radīts. Pamats aizdomāties par cilvēces mēģenisko izcelsmi. Protams, pierādījumu, konkrētu un neapgāžamu, nav, bet viela pārdomām ir. Pat Darvina teorija nepalīdz, kaut arī tajā ir interesantas domas, kuras pelna uzmanību.
Citplanētiešu ietekme uz Zemes attīstību? Tasili kalnu masīva Ziemeļāfrikā alu zīmējumi, alu zīmējumi citās vietās vedina uz šādām domām. Indiešu eposi Rāmajana un Mahabharata arī uz tādām domām vedina. Un kur nu vēl indiešu vēdās sīki aprakstītie lidaparāti - vimanas? No kurienes šīs zināšanas?
A varbūt cilvēce savā attīstībā iet kuru tur ciklu? Varbūt viss jau bijis un atkārtojas vēlreiz? Kaut vai balstoties uz tiem arheoloģijas atradumiem, kuriem nav pagaidām izskaidrojuma. Nu, Mohedžo Daro, pilsēta uz Titikakas ezera salas, šur tur atrastas vecas pilsētas, Sodomas un Gomoras iznīcināšana, Lata sievas pārvēršanās par sālsstabu.... Nu, te varētu skaitīt daudz un dikti, pat ufoloģiju pieminēt.... Ir jautājumi, atbilžu pagaidām nav. Vismaz tādu, kuras neradītu papildjautājumus.
Vēl tas, ko Bībelē dēvē par Grēku plūdiem. Daudzām tautām viņu teikās, teiksmās, pasakas u.tml. ir pastāsti par plūdiem. Pat Atlantīdas bojāeju var šim ciklam pieskaitīt. Nostāsts par šo teiksmaino zemi joprojām ir aktuāls, to joprojām meklē...
Bet ja tā padomā, cik mēs, cilvēki parastie, zinām to mūsu pasaules vēsturi? Cik daudz mums nesasniedzamas informācijas glabājas Vatikāna bibliotēkā, citās megalielajās bibliotēkas, lielo muzeju krātuvēs? Realitāti laikam jau zina nedaudzie, informācijai pielaistie cilvēki. Pārējie - tik to, ko nedaudzie uzskata par vajadzīgu "palaist tautās".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru