Ne savā jaunība spēju pieņemt, ne arī tagad spēju pieņemt tos cilvēkus, kuri "Es visu mūžu vergoju darbā, strādāju daudzās darba vietās, lai bērnam būtu, bet viņš, nepateicīgais, pamet mani un aiziet citā dzīvē!". Šādu nostāju dzirdot man vienmēr "saceļas spuras". Tas bērns nav lūdzis vecākam kaut kur vergot - verdzība reizēm sākas nevis cilvēka statusā, bet gan domāšanā. Ja darbs nepatīk un ir apgrūtinošs, vienmēr ir bijusi, pat tajos pat padomjlaikos, un ir iespēja atrast citu darbu. Ja vecāki strādā n-desmit darbos un mājās ir redzami labi ja uz pusstundu kādā no brīvdienām labākajā gadījumā, reizēm vispār ieklīst mājās nakts melnumā tikai pagulēt - viņi kā tādi tam bērnam ir tikai teorētisks jēdziens.
Ja tas bērns augas dienas pavada kopā ar vecmāmiņu, vectētiņu, kaimiņu tanti vai ko nu tur vēl, kurš aizrunāts to bērnu pieskatīt, un par savu vecāku eksistenci zina tikai pēc nostāstiem, jo viņus praksē tik pat kā neredz, kādas jūtas viņam var veidoties pret to, ko viņš nezina? Bērns mīlēs vecmāmiņu, vectētiņu, kaimiņu tanti - to cilvēku, kurš ir bērnam blakus visādos brīžos. Bērnam būs dabiskā atgriezeniskā saite ar tiem, kuri ar to bērnu nodarbojas.
Nu nevar paģērēt no bērna mīlestību, ja pats neesi devis viņam neko no savas sirds. Paģērēšana nedarbojas, tikai atgrūž.
Nekādi neapgalvoju, ka vecākiem nevajag strādāt, lai sapelnītu naudiņas dzīvošanai. Bet ir taču visas iespējas savu laiku kā nebūt sadalīt tā, lai būtu "gan makam, gan dvēselei". Tad arī būs tā vēlamā atgriezeniskā saite.
Un tai pat laikā. Nu nevar gaidīt to, lai bērns, izaudzis, pamet novārtā savu dzīvi un visu mūžu pavada tikai un vienīgi kopā ar vecākiem, nosacīti turpinot vecāku dzīves. Ir taču tik dabiski, ka tas bērns kādā mirklī izaug tik liels, ka "izlaižas no ligzdas", aiziet savā dzīvē. Tikai nosacīti reizēm apciemojot vecākus.
Man žēl tos, kuri jūtas pazaudējušies tad, kad bērns ir aizgājis savā dzīvē un vairs nav blakus 25/7. Man nepatīk tie, kuri turpina kontrolēt bērna dzīvi arī tad, kad viņam jau ir pašam sava ģimene, bērni.
Cilvēki, kuri no bērna visu laiku ko paģēr, visu laiku jaucas bērna dzīvē - nav dzīvojuši paši un neļauj dzīvot bērnam.
Reizēm arī bērni vaino vecākus visās likstās. Paņēmiens ir viens un tas pats, visi apkārt vainīgi, tikai ne es pats. Noteikti, ka bērna ir jāiemāca nepieļaut tādas loģiskas kļūdas, tikai vajag laiku, lai to izdarītu.
AtbildētDzēstTev taisnība. Un šāda attieksme pret apkārtējo bērniem parādās galvenokārt pusaudžu gados, kad viņi sevis meklējumos "iet pāri līķiem". Protams, gadās, ka arī jaunākos gados bērns uzvedas kā princis, atzīstot tikai savas tiesības jel kādus paša pienākumus ignorējot. Bet tiešām, šāda bērnu attieksme ir audzināšanas krietns mīnuss. Bet šoreiz gribēju likt akcentu uz to vecāku nostāju, kuri ne sekundi nav piedalījušies bērna audzināšanā un tomēr cer uz kādiem nebūt bonusiem no bērna puses. Bērnu "uztaisīt" un dzemdēt - ar to vien nepietiek bērna augšanas, pieaugšanas procesam.
AtbildētDzēst