Jautājums vecākiem

Drusku no jauna tēmā, kuru še esmu malusi un pārmalusi diezgan daudz. Jautājums par bērnu audzināšanu.

Diezgan daudz feisbukā lasu sūkstīšanos par to, ka mūsdienu jaunā paaudze izteikti "sēž" telefonos un datoros neko citu apkārt nemanot. Tad nu zemāk teiktais būs jautājums šajā sakarībā. Un atkal sanāks nelieli atskati uz jau par vēsturi kļuvušajiem laikiem.

Manos skolas laikos pieaugušie daudz pukstēja par mūsu "sēdēšanu" televizorā. Pati jau arī grēkoju šajā ziņā. Atnākot no skolas pirmais darbs bija ieslēgt televizoru un tā "pļāpāšanas" laikā iebīdīt tā priekšā lielo galdu, izplāt uz tā mācību grāmatas, pusdienu šķīvi un tad ēst un it kā mācīties ar vienu aci un ausi sekojot televizora ekrānā notiekošajam. Bet tas tomēr netraucēja darboties arī ar ko citu.

Un, atskatoties uz pagājušajiem gadiem, savā ziņā priecājos, ka mums tolaik nebija pat stacionārā telefona, nemaz nerunājot par kaut ko tik eksotisku tiem laikiem kā mobilais telefons. Tas nozīmēja, ka var ar draudzenēm brīvdienās uz visu dienu kaut kur pilsētā "ganīties" bez mammas tribulēšanas ik pēc piecām minūtēm ar "Vai tu esi paēdusi? Cikos būsi mājās? Ko dari?" vai ko citu no tā paša cikla. Reizēm rīta agrumā kā gājām, tā tik pavēlu vakarā atgriezāmies. Pilni visādu piedzīvojumu, notikumu. Tas, ka vecāki mājās jau kādu laiciņu "uz ausīm stāvēja", netraucēja labsajūtu un pieredzes iegūšanu patstāvībā. Mājās atgriežoties, protams, bija laiciņš dienas notikumu atstāstam, "pastāvēšanai kaktā" par tik ilgu klīšanu kaut kur bez jebkāda brīdinājuma. Katru reizi solījums "es tā vairs nedarīšu", kas vienmēr pārvērtās "es aizmirsos, darbošanās bija tik interesanta....".

Arī vēlākos gados, jau strādājot. Bija visādi tusiņi, kuri reizēm ievilkās naktij cauri, reizēm kaut kur uz apmēram pāris dienām tām pāris dienām paiku un tamlīdzīgas lietas pērkot no savas kabatas, nevis iegrābjoties vecāku makos.

Un kur vēl bērnības laiku kokos kāpšana, bikšu plēšana, piedzīvojumu meklēšana pagrabos, līšana uz jumtiem un visādas citādas ēverģēlības pagalmos; citreiz, nu ļoti jaukā rudens vai pavasara dienā, aizbēdziens vismaz no pēdējās stundas, lai kaut uz Jūrmalu aizbrauktu un pie jūras pastaigātos... Vecāki, skolotāji stīvējas, kratīja pirkstus "Tā nedrīkst, tā nav labi!", bet vai tas ko mainīja? Vienkārši iemācījāmies daudz ātrāk to patstāvību, apguvām prasmes izkulties no ķibeles, ja reiz tādā iekūlāmies.

Labi, vecāki bija darbos, viņiem bija maz laika ar mums nodarboties. It sevišķi, kad mēs vairs nebijām autiņos un nebija tik ļota nepieciešamība būt mums blakus 24/7. Būtībā arī tagad tas pats, principā nekas nav mainījies šajā ziņā - arī šolaiku vecāki 24/7 nevar būt tam jaunulim blakus ikdienas darba dēļ. Tik jautājums - vai tiešām kaut tajās pašās brīvdienās mīļā miera labad jāpacieš, ka tas sīcis "sēž" telefonā vai datorā? Vai ir grūti iedot nedaudz naudiņas, lai aizbrauc kaut uz to pašu Zoodārzu un atved mājās tajā modīgajā mobilajā uzņemtu dzīvnieku fotogrāfijas un pastāstu par to, kā tur tagad izskatās? 12, 13, 14 gadus vecs bērnu nevar vēl laist vienu pašu? Ups, bet uz skolu viņš iet viens pats un ne jau vienmēr mājas un skola ir blakus ēkās. Reizēm no mājām uz skolu jādodas ar sabiedrisko transportu, jāšķērso vairākus krustojumus. Ja jau ar ceļu uz/no skolas tiek galā, tad kur problēma tikt galā ar ceļu uz/no Zoodārza?

Pulciņi, sporta nodarbības? Arī manā jaunībā tas bija. Un tomēr tas netraucēja izmantot brīvo laiku arī kam citam.

Tik nesakiet, ka atkal nav labi - manas jaunības laikā taču bija komunistiskā ideoloģija. Nu liekat to šoreiz mierā. Lai rāptos kokā, pastaigātos gar jūras malu. tai pašā Zoodārzā uz dzīvniekiem skatīties - tam visam ideoloģiju nevajag. To nevajag arī upmalā zvejojot vai piknikojot.

Ko grib izaudzināt tie vecāki, kuri "ieskrējušies" kontrolēt savu augošo bērnu 24/7 un "sēdēt" virs tiem, kā perētājvistas? It sevišķi, ja tam bērnam vecumā sen vairs nav 1 - 2 gadiņi? Tik jautājums. Un kārtējo reizi nu ļoti ceru, ka būs kāda diskusija...