Nedaudz kontrastu Ukrainas karā

Uzreiz saku - pārstāstu to, ko man stāstīja dēls, kurš kārtējo reizi atgriezās no Ukrainas. Vakar sagaidīju viņu lidostā pēc nedaudz vairāk kā nedēļu ilgas vizītes tur.

Šoreiz dēls Ukrainā bija kara pierobežā Mikolajevā, kura Hersonas rajonā.

Cik no armijniekiem dzirdējis - ukraiņu "šaudīšanās" tur bijusi kā māņu darbība Krievijas karaspēka uzmanības novēršanai no galvenajām karadarbībām pie Harikivas, vispār tajā pusē. Līdz ar to tur dislocētajām armijas vienībām tika izdalītas mazskaitlīgākas ieroču vienības, nekā armijas vienībām pamatdarbības teritorijā. Un ar visu to puiši tomēr iemanījās Krievijas karaspēku izspiest no to okupētās teritorijas 12 kilometru dziļumā.

Ziniet, cilvēks pierod pie visa. Arī kara radītā ekstremālisma. Dēlam izdevās aprunāties ar puišiem no tur dislocētās tanku vienības. Tie kā ikdienas joku pārstāstīja vienu kaujas gadījumu. Notikusi cīņa ar Krievijas karaspēka tanku vienību par vienu ciematu. Izdevies izspiest Krievijas karaspēka vienību no tā ciema, bet konkrētā tanka ekipāžai aptrūkusies munīcija un bijis nepieciešams atgriezties bāzes vietā pēc papildinājuma. Atgriežoties puiši nav pamanījuši vienu noslēpušos Krievijas tanku un tāpēc "dabūjuši" ar šāviņu pa savu tanku. Pie kam tā, ka tanka iekšpusē izcēlusies ugunsnelaime, arī uz pašiem apģērbs aizdedzies. Nācies steidzami pamest degošo tanku, nodzēst ugunsliesmas uz sevis, sarunāt ar savējiem no kaimiņtanka, lai viņus nogādā pie vietas. 

Piefrontes ciemos dzīve nav apstājusies, tikai piemērojusies karalaika situācijai. Dzirdot tanka braukšanu ciema teritorijā, apskatās - kuras karojošās puses tanks tas ir. Ukraiņu tankus sagaida ar sirsnību un mīlestību. Redzot Krievijas tankus ātri slēpušies. Jo daudzi tās armijas vienību komandieri esot devuši pavēli jebkuru satiktu mierīgo iedzīvotāju uzreiz nogalināt, par cik nu ļoti daudzi, ieraugot savā tuvumā transportlīdzekli ar Krievijas atpazīšanās zīmēm, uzreiz pa mobilo telefonu zvanījuši tiem, kuri neokupētajā Ukrainas teritorijā un brīdinājuši par ieraudzīto "ciemiņu".

Pašā Mikolajevā dienas laikā redzēti bērni, kuri spēlējas pagalmos un vairs nepievērš uzmanību tiem Krievijas lādiņiem, kuri periodiski sprāgst kaut kur netālu. Sprādzienu sagrautās veikalu rindas - pēc sprādziena veikalu logi ar dēļiem aiznagloti, telpas sakoptas un praktiski diennakts laikā veikala darbība atjaunojas.

Pat puika tam visam zemapzinīgi piemērojās. Ja pirmajās dienās, pat tikai braucot Hersonas virzienā, kā negatīvu momentu minēja to, ka ir nakts trauksmes, sprādzieni, tad jau pēdējās dienās "tā, ar gulētiešanu jāpagaida, vienos krievu puse savus lādiņus sprāgt atsūtīs, jānogaida; pēc varēs gulēt iet".

Dēls praktiski katru dienu kādu informāciju "iemeta" feisbukā (pameklējiet tur Kristapu Andrejsonu), laikam jau ko ierunāja savā podkāstā The Eastern Border (par to tik smalki nezinu, diemžēl neklausos - mana angļu valodas sapratne nav tajā līmenī diemžēl), drīzumā vajadzētu būt viņa rakstiem latviešu valodā delfos un tēvēnetā (cik zinu, vakar vakarpusē bija plāns rakstīt).