Jau 01.10.2022. ierakstā minēju dažus mūsu vēstures faktus, kurus diezin' vai tagadējiem jaunuļiem māca. Tajā rakstā minēju, ka tobrīd nesasparojos savai oponentei tos pieminēt. Pēcāk tomēr izdevās, kaut arī privātā sarunā. Pie viena pieminēju Samsona brigādi, kura partizāņoja Vidzemes pusē kopš 1943. gada PSRS labā. Ziniet, šoreiz nostrādāja, ar mani runājošā kundze "aizrijās" neatrodot argumentus.
Vēl tiem, kuri brēc par to, ka mums pēc 1944.gada kultūru atnesa, var droši pateikt to, ka Latvijas teritorijā visu kārtu cilvēki mācēja lasīt jau 19.gadsimta beigās. Atšķirībā no Krievijas teritorijas, kurā pēc pilsoņu kara tobrīdējā padomju vara zemākajiem iedzīvotāju slāņiem gandrīz vai piespiedu kārtā mācīja lasīt.
Tagad par citu un saistībā ar Vēstures zināšanu pašmājās.
To, ka "mētāju" še savus padomjlaika atmiņas, citus tā laika vēstures faktus - nu, tā ir un paliek manas dzīves, manu līdzcilvēku vēsture. Vēsture nemainās mainoties apkārtējās realitātes jaunumiem. Tikai papildinās mainoties laika plūdumam. Un ir pavisam nepieņemami mest no vēstures laukā faktus, ja tie kādam nepatīk. Kas paliks pāri no vēstures, ja katrs no tās metīs laukā to, kas pašam nepatīk? Jo cilvēki jau dažādi, katram sava nepatika pret kādu nebūt faktu. Un ko vērta tauta, kura atsakās no savas vēstures un maina to sekojot jebkurai vēja pūsmai? Fakta interpretējums ir pavisam kas cits. Interpretācija nemaina fakta esamību.
Un pie viena jautājums - kas tad skolā tiek mācīts jaunuļiem par relatīvi nesenu pagātni? Par 90-to gadu notikumiem, kuri noveda pie Latvijas neatkarības atgūšanas jaunajos laikos? Tam visai nosacīti pieskaros savā 16.10.2022. ierakstā padaloties ar videoklipu. Reizēm sarunās sanāk dzirdēt paradoksu, ka mūsdienu skolu beigusī jaunatne labāk par mani, maniem vienaudžiem pārzina tos vēsturiskos notikumus, kuros es, mana paaudze ir aktīvi līdzdarbojusies, un mēģinot iestāstīt, ka mēs esam darījuši to, ko neesam darījuši. Nu, kaut kā tā.
Mīļie mani vienaudži, nedaudz jaunākie - labi, izglītības programmas prasības mainās kā pārmaiņu vējš, bet ko jūs stāstāt saviem bērniem par laiku, kas bija pirms bērnu piedzimšanas? Personiskā dzīve, nodzīvotais laiks jau nav izglītības programma, to nemainīs nekādas prasības kā nodeva laikam.
Nu, pagaidām viss. Ja kas, tad komentāros vai kādā jaunākā ierakstā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru