Kā jau virsrakstā izteicos, laikam jau esmu ne pārāk ērta ar saviem lietu, vietu, notikumu apskatiem ne no populārākā skatu punkta. Bet nekas jau nav tikai melns, vai tikai balts, vai ne? Dzīve un cilvēki nav rūpnieciski ražots audekla gabals konkrētā un neapstrīdamā krāsā.
Man nesen feisbukā krieviski runājoša dāma pieminēja sarkanos streļķus, kuri karoja par Ļeņinu un viņa ideju par to, ka viņiem tika apsolīta Latvijas neatkarība pēc pilsoņu kara beigām. Bet ja tā padomā, no nestandarta skatu punkta, - viss savā ziņā pareizi. Streļķi tika nolīgti karot par konkrētu samaksu. Algotņi jau bez maksas, par pliku ideju nekaro. Un pie tam ar algotņiem jābūt sasodīti uzmanīgi - šodien viņi par tevi karo, rīt jau var sākt karot par tavu pretinieku. Ja viņš būs piesolījis lielāku samaksu.
Muižniekam Uljanovam (Ļeņinam) un viņa inteliģences pulciņam, kuri kopā ar Ļeņinu nu dikti bija nepieciešams noturēt varu pēc "strādnieku/zemnieku" revolūcijas ne tikai esošā kara apstākļos, bet arī tāpēc, ka šie strādnieki un zemnieki maigi sakot ne pārāk atbalstīja šo bariņu. Tāpēc jau tas kungs latvju streļkus noalgoja. Pozitīvi savā ziņā jāatzīmē tas, ka abas puses savu solījumu izpildīja.
Šo neieplūdu feisbukā kundzei komentāros. Sapratu jau, ka ozols ir ozolīgs.
Gribu pieskarties vēl Otrajam pasaules karam un latviešu vietu tajā.
Tā vēsturiskā situācija, kura Latvijā izveidojās 1940.gada vasarā laikam jau secīgi sekojot Molotova-Ribentropa paktam, - nu, tā izveidojas. Ar šodienas acīm mēs varam daudz ko minēt no sērijas "kas būtu ja būtu". Šobrīd nākas pieņemt reiz notikušu vēstures faktu, faktu, kuru zināmā mērā mainīja 1991.gada notikumi.
Ne tikai maniem vecākiem, vecvecākiem ar sakostiem zobiem nācās pieņemt uzkritušo realitāti. Divas izsūtīšanas, karu, ļoti daudziem dienestu latviešu divīzijā Padomju armijas sastāvā cīnoties pret iebrukušo vācu karaspēku. Mans vectēvs, mana nelaiķa vīra tēvs tur karoja un kaujā pie Veļikije Luki tika nopietni ievainoti. Un tāpēc varbūt es pat dziļi personiski aizvainojoši, pat zaimojoši uztveru kaimiņtautiešu brēcienus "Mēs karojām! Mēs atbrīvojām!". It īpaši situācijā, kad dzenot prom tos vāciešus, latviešu divīzija bija izteikti pirmajās rindās atbrīvojot Latviju no okupējošā vācu karaspēka.
Arī tā ir mūsu vēsture.
Uzreiz saku - es nekādi neesmu par 9.maija svinēšanu. Tā datuma svinēšana ir priekš tiem, kurus Radītājs ar smadzenēm apdalījis. Viens no iemesliem - kā var 9.maiju personificēt kā globālu uzvaru tajā karā it sevišķi Krievijā, ja tā kā PSRS mantiniece formāli joprojām nav pabeigusi Otro pasaules karu ar Japānu, kura tajā karā piedalījās kā Vācijas sabiedrotā? Vai kāds ir dzirdējis, kaut lasījis par to, ka beidzot ir noslēgts miera līgums ar Japānu, komplektā atrisinot jautājumu par okupētajām Kuriļu salām? Otrs iemesls - daudzās vietās "sastādītie" it kā Uzvaras pieminekļi. Plika, nevienam tomēr nevajadzīga formalitāte. It sevišķi jau par laimi nojauktais Rīgas piemineklis. It sevišķi - tas piemineklis Rīgā parādījās 38 vai 39 gadus pēc praktiski visas Latvijas atbrīvošanas no vācu karaspēka (bija palicis Kurzemes katls, kura beigas iestājās līdz ar Vācijas sakāvi). Ļeņinekli daaaaudz ātrāk "uzcepa".
Pieminekļus, kuri radušies no sirds uz sirdi - nu, ar to likvidāciju ir problemātiski. Jebkurai varai.
Man tiešām nu nekādā veidā nav žēl uzvarekļus. Arī tāpēc, ka tie jau pašā pamatā ir zaimojoši, liekot uzsvaru zināmā mērā tikai un vienīgi uz krievu tautu un karā bijušajiem vīriešiem. PSRS bija, Krievija joprojām ir daudznacionāla teritorija, tai karā cīnījās arī sievietes un bērni (man ir izdevies dzirdēt, lasīt par tā sauktajiem "pulka dēliem", kad karaspēka vienībai pievienojas kāds pazaudējies bērns). Un man ir pie kājas, ko tā propaganda ar tiem pieminekļiem grib pateikt, ja nav ievērots godīguma princips un piemineklis pēc savas būtības neiet no sirds uz sirdi.
Tā pat, un varat man droši mest ar puķkāpostiem, bet man nu īsti neiet pie sirds Gunāram Astram veltītā pieminekļa formālā un bonusu pirkšanas pieskaņa. Jā, tas ir veltīts vienam cilvēkam un viņa darbībai. Bet kur ir būts agrāk, kāpēc tik ilgi stiepa to pieminekļa radīšanu?
Nu, pagaidām viss. Un vēlreiz saku - nu nekas šai pasaulē nav izteikti melns vai izteikti balts. Un ir negodīgi pret sevi, saviem bērniem, viņu bērniem izmest no vēstures to, kas pašiem ne pārāk patīk. Vēsture jāpieņem tāda, kāda nu sanākusi. Ar visiem plusiem un mīnusiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru