Citādības

Es laikam atkal par to pašu. Par sabiedrības attieksmi pret citādajiem, LGBT ieskaitot.

Sākšu ar attieksmi pret LGBT. Protams, šo tēmu esmu jau kur iepriekš cilājusi. Sākot no noliegšanas līdz tolerancei. Pakāpenisko attieksmes maiņu gan jau izlasīsiet. Vienkārši - ar gadiem kāda nebūt sapratne pienākusi. 

Pamazām pienākusi atklāsme, ka LGBT ir viena no dažādībām cilvēku uzvedībā. Dažādība, kuru pieņemt bez agresijas ir jāspēj, jāmāk. Un ne jau ar praidiem, karogu vicināšanām un tamlīdzīgām būšanām tas būtu jāpanāk. Cik nu novērots, tieši šie pasākumi ar savu zināma mērā agresīvismu panāk tikai to, ka apkārtējo cilvēku attieksme pret šo cilvēku kategoriju nekļūst tolerantāka. Pagaidām man nav viedokļa par to, kas būtu labākais variants lai sabiedrības attieksme sāktu mainīties pozitīvisma virzienā. Kad parādīsies kādas idejas, gan jau ka izteikšos. Bet, katrā gadījumā, esmu pret to, ka mazgadīgam bērnam bērnudārzā/skolā gandrīz vai ar varu, uzspiedienu sāk runāt par citādības tēmām situācijās, kad tas bērns vēl pat īsti nav aptvēris jau esošā būtību, kamēr vēl nav izpratnes par esošo realitāti. Par LGBT, manuprāt, vairāk un izteiktāk ar bērnu var sākt runāt tad, kad tas bērns ir sasniedzis pusaudža gadus un sākas "hormonu vētras", kad viņš meklē un taustās mēģinot saprast savu esību, vietu apkārtējās reālijās u.tml. Un arī tad, ja pats bērns ar konkrētiem jautājumiem vēršas pie konkrētas personas un bērna noteiktajās sarunas robežās. 

Galu galā - salīdzinājumam ar citiem savādākajiem - acīmredzami fiziskajiem invalīdiem kaut ratiņkrēslos - es vismaz savā mūžā neatceros gadījumus, kad šie invalīdi būtu kaut kādās akcijās devušies kaut pie Saeimas nama protestēt un stīvēties par savam tiesībām būt saprastiem un "ielaistiem pagriezienā". Toties ir bijuši un ir savādākas darbības formas tam, lai sabiedrība viņus sadzirdētu, ņemtu vērā viņu īpatnības. Kaut vai manis nesen pieminētā apvienība Apeirons. Un ir paralimpieši ar savām aktivitātēm sportā. Un - kaut kā pamazītēm pēdējo 30 gadu apmēram laikā ir mainījusies sabiedrības attieksme no "Ko vazājies, kropli", kas bija izteikta manos jaunības padomijas laika gados, līdz izteiktai tolerancei, pat daudzu sabiedrisko vietu pielāgošana arī viņu vajadzībām, iespējām. 

Ne, nesaku, ka abas grupas ir līdzvērtīgas. Ir pavisam dažāds problēmu loks. Tomēr vienojošais elements šajā - sabiedrības attieksme.

Un - jebkurš cilvēks, neatkarīgi no seksuālās orientācijas, var nonākt situācijā, kad nu nākas tai ratiņkrēslā iesēsties. Tas nu tā.

Varbūt nav jāakcentē tas, ko, kā un vispār dara guļamistabā? Varbūt ir jāmāca tolerance un iesākumā tā tolerance jāiemāca jau pieaugušiem cilvēkiem? Nu tā, neuzbāzīgi, bet mērķtiecīgi. Bērniem? Nu, ne jau paavisam maziņiem, kuriem par jau esošo situāciju nav īstas skaidrības....

Nezinu, varu tik "mētāt" idejas, jautājums ir atklāts. Vienu gan varu teikt - man personīgi lielāku nicinošu viepli izvilina visi tie sado-, mazo- un "lomu spēļu" mīļotāji. "Virinātāji" un vēl kādi tur... 

Tas nu tā.

Vel viena lieta - nu, par šo apmēram jau dikti izteicos nesen, 7.septembrī, un gan jau, ka vēl kur iepriekš. Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem dažādās variācijās un dažādos smagumos. Tā nu arīdzan ir milzu problēma sabiedrības attieksmē. Nu, reizēm liekas - vajag tanku brigādi palīgos, lai sabiedrībai ko ieskaidrotu. Un šoreiz necilāju galīgā "čau" tēmu, par kuru mēģināju izpausties šī mēneša sākumā. Galējība ir galējība. Toreiz mēģināju saprast savu attieksmi pret tiem, kuri nu tiešām ir "dārzenīgāki par dārzeņiem". Un šoreiz, laikam jau kā vairumā savu tekstu, mēģinu cilāt to cilvēku problēmas, kuri, par spīti savai dažādībai, mēģina "ierakstīties pagriezienā" un "paņemt no dzīves" to un tā, kā nu viņiem tas ir iespējams.

Pie mums pagaidām vēl ļoti iesmaida par ASV (un arī citviet) pieaugošo tendenci filmās un seriālos, jau scenārija tapšanas periodā, iekļaut sižetā arī citādo tēlus. T.i. LGBT, nacionālās minoritātes, invalīdus ar acīmredzamiem kustību traucējumiem u.tml. Bet - laikam nesaprotu, kāpēc iesmīkņāt. Dzīvē, sabiedrībā kopā ir visādi cilvēki - tradicionāļi, netradicionāļi un visādi citādi. Un atkal - ja tas ir bez nevajadzīgiem pārspīlējumiem un gandrīz vai fanātiska tolerances elementa. Ja tajos pašos seriālos Midsommeras slepkavības, Čikāga liesmās, Nozieguma skelets u.c.tml. šī dažādība, citādība varoņu tēlos nepavisam netraucē uztvert varoņus cilvēcīgi un toleranti, tad tas, ko esmu dzirdējusi par "svaigāko" britu filmu par Annu Boleinu, raksturo to, ka te ar toleranci ir galīgi garām. Minēto vēsturisko personu spēlē melnādaina aktrise. Esmu dzirdējusi ne tikai iebildumus par filmas sižetisko kvalitāti, bet arī to, ka "Tad jau filmā par Martinu Luteru Kingu (vai arī par Baraku Obamu) galveno varoni būtu jāspēlē baltādainam aktierim". Šis ir tas gadījums laikam, kad - nu neiederas šāds pavērsiens vidē, kura stāsta par savas vides vēsturi. Ja Āfrikas kontinentā dzīvojošie stāstītu par vēsturi ārpus šī kontinenta ar Āfrikā pieejamiem līdzekļiem, tas būtu likumsakarīgi vietā. Es neesmu rasiste, bet veselajam saprātam ir vieta būt.

Ko es ar šo "palagu" gribu īsti pateikt.

Visām dažādajām sabiedrības daļām saprātīgi jāsarunājas par savām vajadzībām, par dažādajām attieksmēm un komunikāciju iespējām. Un nekādi neder agresīva savas dažādības uzspiešana. Agresija tikai pavairo agresiju. Jo - ja tevi spiež, tu spiedīsi pretī, un sanāks tikai un vienīgi spiešanās, kuras laikā nu nekādi saprašana nerodas.

Un, ja nu kas, praidu sakarībā, man ir radies iespaids, ka tajos piedalās patieso LGBT pārstāvju mazākums. Vairums ir jaunuļi, kuri "lec meinstrīmā". Un tas atkal ir garām. Un atkal - es nerunāju par "klauniem", kuri ar savu uzvedību tikai vairo negatīvo attieksmi pret LGBT kā tādu. Kurus es uzskatu par "klauniem"? Nu, ja nu sanāk kaut kur "noķert" klipiņus, kuros praids uzfilmēts, gan jau ieraudzīsiet. Pie viena - vīrieši, kas sevi pozicionē kā tradicionāļus, pēkšņi sāk staigāt apkārt sieviešu drēbēs, augstpapēžu kurpēs, sakrāsojušies vēl raibāk par Ziemassvētku eglīti. (Te, pie viena - gribas pieminēt Krievijas "estrādes zvaigzni" Kirkorovu. Pēdējā laikā šur tur pasaules tīmeklī iesprūk viņa pēdējā laika ģērbšanās stils. Ziniet, man viņa bērnus žēl.).

Un tiešām - kas kuram daļas, ko kurš ar ko un kādā veidā nodarbojas guļamistabā aiz slēgtam durvīm. Tad jau nosodāmāki ir tie, kuri gatavi lūrēt pa atslēgas caurumu un ar to lielīties. Protams, ir jāmācās toleranci pašiem un jāiemāca to bērniem.

Ja nu kas, arī dzīvnieku pasaulē ir sastopami LGBT. Vismaz ir sastapta šāda informācija.

Te vēl gribu par prostitūciju "astīte" parunāt. Protams, par šo tēmu arī kur iepriekš esmu daudz un dikti runājusi. Atkārtošana laikam par ļaunu nenāks.

Kamēr būs vīrieši, kuriem nepieciešama prostitūtas pakalpojumi, tikmēr šis pakalpojums pastāvēs. Kamēr ir pieprasījums, tikmēr ir piedāvājums. Tirgus elementārais.

Vai esat ievērojuši - visaktīvāk pret prostitūciju uzstājas galvenokārt tie vīrieši, kuri laiku pa laikam izmanto prostitūtu pakalpojumus. Liekulīgi kaunas par to. 

Un -, ja tā padomā, prostitūta ir lētāka par sievu. Tā atnāk, izdara darāmo un aiziet. Bet sieva visu laiku "mirgo" acu priekšā un pie viena sievai ir vajadzības krietni vairāk par atnākošo/aizejošo prostitūtu. Še pie viena - ja tik prostitūtas 'baksta ar pirkstu", tad kāpēc "ar pirkstu nebaksta" visus tos, kuri dzīvojas gadījuma sakaros, lēkā no vienas gultas otrā? Un kur vēl mīļāko pastāvēšana? Tas ir labāk un korektāk, vai ne? Stulbums, pārspīlēta moralizēšana.