Invalīdu tēmai diezgan šerpi pieskāros 4.septembrī, vēl 5.septembrī izteicos pavisam drusku invalīdu tēmai. Bet, manuprāt, tas visa nedaudz iezīmē to problēmu, par kuru tomēr jārunā. Jo - bez fizisko nebūšanu dēļ esošas invaliditātes ir arī invaliditāte garīgu, nervu problēmu dēļ. Un pēdējai ir nu ļoooti plašs diapazons.
Attiecibā uz cilvēkiem ar garīga rakstura kādām nebūt problēmām ir nu izteikti ieciklējusies klišeja. Drusku par šo klišeju domāšanā jau izteicos pērnā gada novembrī. Var jau būt, ka vēl kur esmu izteikusies, neatceros. Ja kāds atradīs, izteiksies, būšu tikai priecīga.
Un vēlreiz atkārtošu. To problēmu, kuru dēļ reizēm nākas paārstēties slimnīcā Tvaika iela, amplitūda ir ļoti plaša. Sākot no vienkārši histērijas lēkmes, no kuras "nesanāk ārā tikt pašu spēkiem" līdz jau daudz nopietnākiem klikšķiem nervu sistēmā. Par dārzeņiem dārzenīgāki indivīdi - tie tomēr uz slimnieku kopējā fona sanāk mazākumā.
Šoreiz nerunāšu par tiem, kuriem "širmis aizvēries uz neatgriešanos" tā, ka viņi spēj "tik kaktā sēdēt, siekaloties un žēli īdēt". Es par tiem, kuriem kaut periodiska atrašanās slimnīcā ir savā ziņā "kruķa" meklēšana, lai varētu jel kādi "ierakstīties pagriezienā" un dzīvot kaut puslīdz to dzīvi. Jo par tiem, kuriem tie nervi vai kas nu tur vēl paavisam melnajā caurumā pazuduši - man tiešām dilemmas tipa jautājums.
Saprotiet, es daudz iekš Facebook un arī šeit esmu runājusi - slimnīca Tvaika ielā no citam atšķiras ar to, ka ir specializējusies uz garīgām, vai garīgajām blakus stāvošām saslimšanām. Analogi kā ir Onkoloģijas saslimšanām domāta slimnīca, ir Ortopēdijas un Traumatoloģijas slimnīca ar savu specifiku.
Un no dažādu variantu garīgām saslimšanām nav pasargāts nu pavisam neviens. Pat rudens depresiju jau var pieskaitīt pie garīgas "nekārtības". Pie viena - tāds didaktisks jautājums: Kur beidzas norma garīgajā veselībā un sakas kaut neliela atkāpe no normas? Katram ir laikam jau kāda ne norma. Vai nu plusā, vai arī mīnusā. Līdz slimnīcai nonāk relatīvi smagākie gadījumi.
Un cilvēkiem ar kaut nelieliem garīga rakstura traucējumiem ir reizēm daudz grūtāk "ierakstīties pagriezienā", nekā dažam labam fiziskam invalīdam. Ir nepārtraukti jābalansē starp reālo un ne pārāk reālo. Medikamenti ir kā kruķis klibajam. Un - ja fiziskajam invalīdam samērā ātri var piemeklēt to tehnisko palīglīdzekli puslīdz normālai dzīvošanai, tad ar garīga rakstura "kruķiem" ir savādāk. Reizēm paiet krietni ilgs laiks, kamēr atrod pareizo, dziļi individuālo medikamentu balansu tā, lai slimību ierobežotu kādos rāmjos un pie viena nepazaudētu saikni ar apkārtējo pasauli.
Pie viena. Ja, cik nu esmu novērojusi, pa nedaudz vairāk nekā 30 gadiem fizisko invalīdu dzīves kvalitātes uzlabošanai tomēr notiek kādi nebūt pasākumi, tiek vide piemērota viņu vajadzībām, attieksme pret viņiem krietni pamainījusies no manas jaunības padomjlaikiem, kad bija jūtama diezgan nievīga attieksme, tad - tiem, kuri reižu reizēm dodas uz Tvaika ielu ko apārstēt, varbūt ko medikamentos pamainīt, tie joprojām spiesti zināmā mērā noklusēt šo savu ārstēšanas veidu.
Un apkārtējās, it kā normālās sabiedrības nievīgā attieksme "Traks, jo ārstējas trako namā"..... Mīļie, traks ir tas, kurš slinko pats ko sapelnīt un tāpēc zog. Šerpi? Jā. Traks ir tas, kurš jebkuru citādi domājošu gatavs aiz restēm ieslodzīt. Traki ir tie, kuriem ir slinkums sapelnīt naudiņas savā maciņā, bet nav slinkums pārskaitīt to naudiņu svešā maciņā un skaust pie viena.
Tas nu tā. Bet reizēm nu ļoti gribas ar kaut nedaudz piedomātu diagnozi tos iedomīgos, nievīgos kaut uz nedēļu, divām aizsūtīt nervus paārstēt. Paskatīt, saprast tos likteņus, kuri ar ārstu palīdzību meklē balansu starp saslimšanu un apkārtējo pasauli...
Viena neliela atsauce uz to, ko dzirdēju pieminam filmas Slima suņa murgi pirmizrādē-prezentēšanā. Izteicās kungs ar dzīves laikā iegūtu kustības traucējumu. Viņš runāja par ķirurgiem, kuri pēc veiksmīgas operācijas, kuras laikā pacients "atvadās" no rokas, kājas vai kādas citas ķermeņa daļas, distancējas no domas par to, kāda būs pacienta dzīves kvalitāte pēc tam. It kā ar zemapziņas domu: "Es tev dzīvību izglābu, traumētu kāju nogriezu. Kā spēsi pārvietoties pēc tam, nav mana darīšana. Mana darīšana bija nogriezt". Kaut kā tā, doma bija šāda. Un tik jautājums - vai šāds skatījums ir ētisks?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru