Laikam pavisam drusku par klišejām domāšanā sanāks

Var jau būt, ka zināmā mērā atkārtojos. Nedaudz zemāk rakstītajam esmu pieskārusies cita starpā savos iepriekšējos rakstos, tagad mēģināšu vienuviet koncentrētāk.

Klišejas domāšanā jau, manuprāt, ir konstants lielums, no kura reizēm ļoti grūti tikt vaļā. bet vajadzētu ātri un dikti.

Pirmā klišeja, kas nāk prātā - negatīvā attieksme pret Psihoneiroloģiskās klīnikas pacientiem. Nedaudz par šo klīniku izteicos pērnā gada maijā. Tiesa, vairāk toreiz runāju par apstākļiem slimnīcā, nevis par ko citu. Tad nu šoreiz par to citu.

Tur ārstu uzraudzībai var nokļūt pat vienkārša, situēta mājsaimniece vai fabrikas ierindas  inženieris. Ja cilvēkam kādu apstākļu rezultātā "uznāk" neapturama histērijas lēkme kaut vai. Nu, vai kas cits apstākļu sakritības rezultātā noticis ar nerviem. Maz, kas var notikt - pārpūles sekas, ģimenes apstākļu liels pārdzīvojums, nu, kaut kas no šī cikla. Kad cilvēks pats vairs netiek galā ar saviem nerviem un tuvākie arī nespēj palīdzēt... Un ne vienmēr jau pie vainas tur nokļūšanai ir kādas no bērna kājas esošas nervu saslimšanas.

Vispār, slimnīca kā slimnīca. Specializēta. Bet ir jau arī citas specializētas slimnīcas. Traumatoloģijas un ortopēdijas institūts, piemēram. 

Un slimnīcā medicīnisko palīdzību saņem, katrs tās pacients savu spēju robežās mēģina "ierakstīties" apkārtējā realitātē ārpus tās sienām. Tik jāievēro reizēm medikamentu lietošanas grafiks, jāseko sadarbībā ar ārstu veselibas norisēm. Tikai elementāri dabīgi. Galu galā, arī astmatiķis vai diabētiķis seko savai veselībai, atkarīgi ir no medikamentu lietošanas regularitātes.

Vēl viena klišeja, kura laikam jau ļoti pakāpeniski 'iet mazumā". Seksuālās minoritātes. 

Par šo jau laikam esmu daudzkārt izteikusies dažādos rakstos. Kaut kā nemeklēšu rakstu gūzmā, jo...  Vienīgais, ko gribētos pateiks šajā sakarībā - varbūt tomēr šo dažādību nevajag nu tik ļoti agresīvi uzspiest? Ar to uzspiedienu domāju tos viņu gājienus vasarā, vismaz sākumskolas, pamatskolas klasēs necilāt šo dažādību? Lai bērni vismaz pamazām apgūst, izprot standartību, interesēties par dažādību jau tad, kad prāts izpratis standartu un sāk piedomāt par to, ka paša uztvere ir drusku savādāka. Tad jau konsultācijas ar specialistiem utt.u.tml.

Jo ārpus guļamistabas ir cita dzīve, darba vietā un citās vietās šiem netradicionāļiem nu nevajag taču nekādus papildbonusus darbam un kaut to pašu izstāžu apmeklēšanai. Cita lieta - cilvēki ratiņkrēslos. Tur tiešām vajag kaut iekļūšanu ēkā speciāli iekārtot vai darbavietu. 

Esmu kaut kā laikam visai veiksmīgi tikusi vaļā no klišejas, ka Latgale ir nekāds reģions, ka tur nodzērušies un nekādi cilvēki. Dzīve Ludzā pozitīvā nozīmē manu Latgales uztveri apgāza otrādi. Jā, mani Ludzas perioda ieraksti īdēja, ka gribu atpakaļ uz Rīgu, tur pagarlaicīgi man... Tik tagad saprotu, cik bija labi.

Starp citu, neatceros, vai esmu teikusi, bet - Ludzā vismaz redzēju ielu nosaukumus latgaļu valodā, vismaz vienā bankomātā papildus standarta piedāvātajām angļu, latviešu un krievu valodām tapa piedāvāta arī latgaļu valodas opcija. Pīrādziņš latgaļiem, un neesmu dzirdējusi, lasījusi, ka par to kāds ludzēniešiem piesietos.

Vēl par klišejām; var jau būt, ka par vēl ko

Par dažām klišejām jau ierunājos nesenajā, pērnā gada novembrī, var jau būt, ka vēl kādos iepriekšējos rakstos. Un atkal - būtu strikti jāpārlasa viss iepriekš rakstītais, lai sameklētu vairāk par vienu, nule doto, linku. Lūdzu neņemiet ļaunā, ja kur atkārtošos varbūt.

Un nu noteikti atkal neierakstīšos pagriezienā un nebūšu visai ērta savās pārdomās.

Vispirms par nu jau gadu ilgo notikumu Ukrainas - Krievijas robežjoslā, Ukrainas teritorijā. Notikums ir neglābjami mienstrīms, par to runā daudz un dikti visādos locījumos. Un - Krievija sliktā, Ukraina labā. Viena melna, otra balta. Tikai un vienīgi šajā rakursā. It kā šajās valstīs nekas cits bez kara nenotiktu. Nē, Un apnicis man uzsvērt, nu nekādā formā neatbalstu to karu un Krieviju kā tā aizsācēju. 

Cirks - klauni un viss pārējais

Bernībā patika tās reizes, kad vecāki mūs ar māsu aizveda uz cirku. Bija interesanti. Bija klauni, dresēti zvēriņi, akrobāti ar sarezģītiem trikiem. Tik pamazām, pieaugot, radās daudzi aizspriedumi pret cirku. Pamēgināšu tos uzskaitīt.

1. Visi klauni bija apmēram vienādi ar gandrīz identisku repertuāru. Izņēmums - Krievijas klaunādes zvaigzne Oļegs Popovs, kura numuri neatkārtojās katrā viņa uznācienā, bija daudz interesantu reprīžu, ne kā citiem klauniem.
2. Manu attieksmi pret dresētiem zvēriem uz negatīvo pusi pamainīja divas PSRS laika filmas, no kurām viena saucās Strīpaino reiss, otras nosaukumu neatceros. Es saprotu, ka cirks tradicionāli ir kustībā, viesizrādes ir daudz un dikti visās malās. Un to, ka pārbraucienu laikā zvēriņi mītējas ceļojumu krātiņos pārbraucienu laikā, arī saprotu. Bet, ja cirks vairākus mēnešus uzstājas vienā vietā? Vai tiešām arī tad tam nabaga lopiņam ir jādzīvo ceļojuma krātiņa šaurībā bez iespējas izstaipīties, nedaudz pastaigāties iežogotā teritorijā? Un kurš ir dzirdējis par dzīvnieku vairošanos cirka dzīves apstākļos? Neticu, ka visi cirka dzīvnieki tiek sterilizēti. Principā, man liekas, ka cirkā pret dzīvniekiem tiek realizēts klusais terors un viņiem tiek nepārtraukti darīts pāri.
3. Daudzi no akrobātiskiem vingrinājumiem, ko rāda dažādu valstu, tautu cirki viens no otra praktiski neatšķiras. Vai tiešām akrobātiem galvas vietā ir redīss un viņi nespēj neko jaunu ienest savā priekšnesumā? Tik atkārtot jau noslīpētas klišejas?
4. Un man ir ļoti lieli iebildumi pret programmas pieteicēju. Īsti nevaru saprast, kas, bet viņa mirklīgā uzstāšanās starp numuriem ir bezgaršīga un pompoza.
5. Savā ziņā man patīk, vismaz ļoti cienu, Krievijas kaķu dresētāju Kuklačovu. Nesen pa televīziju rādīja viņa māju, kurā daudzās vietās un lietās piedomāts par viņa mīluļiem tajos brīžos, kad nav jātup kaķu pārnēsamajās kastēs un kurp jādodas viesizrādēs. Es saprotu, ka viņam kā cirka zvaigznei, naudas pietiek iekārtot sev pagreznu un palielu mitekli brīžiem, kad nekur bav jābrauc. Bet patīkami un mīļi ir tas, ka ir padomāts arī par viņa uzstāšanās kolēģiem - kaķiem. Man liekas, tie šobrīd ir vienīgie cirka dzīvnieki, kuri jūtas ērti un labi un līdz ar to viņu līdzdalība Kuklačova priekšnesumos ir patiesas draudzības izpausme. Man liekas, vinnē abas puses. Ar sadarbību un mīlestību.

Pārdomas, novērojumi, tāds nedaudz atskats pagātnē

Nu, tāds "daudz ko nesaprotu vēl joprojām" mirklis pieklauvējis. Vairāk jautājumu, nekā laikam atbilžu.

Vietnē Facebook ik pa mirklim "uzpeld" kādi ieraksti, kuros ierakstu autori ar zināmu smeldzi atceras padomju gados pavadīto laiku un "tad bija labāk". Cenšos tādus ierakstus ignorēt, ja vien rakta autors galīgi "neaizbrauc auzās". Tiesa, arī mani daudzi gadi pagātnē pagāja padomjlaikos. Bet neskumstu pēc tiem, atceros tos tik tajā rakursā, ka tie gadi ir kļuvuši par manu vēsturi, no kuras atteikties kaut tikai tāpēc, ka tie bija padomju gadi, būtu muļķīgi. Mums katram ir sava nodzīvoto gadu vēsture, kura mūs izveidojusi tādus, kādi nu esam šobrīd. Bez tās pagātnes pieredzes nebūtu šodienas dzīve. Un pagātne bija citādāka, nekā ir šodiena. Ir, ar ko un kā salīdzināt.

Tvaika iela, Aptiekas iela, Aleksandra augstumi - viss viens

 Nācās trīs nedēļas pagulēt šajā slimnīcā. Kopiespaids neviennozīmīgs.

Nodaļas slimnieku sastāvs raibs - no dažādu nervu slimību vieglām formām līdz smagām. Līdz ar to vieglo formu slimniekiem jāatrod risinājums savai problēmai un pie viena jādzird smago formu saslimsanas gadīgumu lēkmjveidīgās aurošaas, kas dzirdamas pat uz ielas pat tad, kad nodaļa atrodas otrajā stāvā. Pie viena nepārtrauktā durvju dauzīšana normālas aizvēršanas vietā. Un durvju aizciršanu ļoti piekopj personāls. 

Par ārstiem neko sliktu nevaru pateikt, Laipni, zinoši, pretimnākoši. Taču to nevar teikt pilnā mērā par citu nodaļas personalu - māsiņām, sanitārēm. Daļa ir laipnas un pretimnākošas neatkarīgi no grūtībām, kuras rodas strādajot nodaļā ar šāda veida saslimšanām. Citas atkal izskatās pēc garastāvokļa cilvēkiem. Dažas jau no paša rīta, atnākot uz maiņu, ir piktas un īgnas uz visu atlikušo maiņu un cilvēkiem nodaļā. Tām reizēm ir gribējies asi pateikt "Ja negibi strādāt šeit, meklē citu vietu. Un vispār - ja nebūtu mūs, slimnieku, tev vispār nebūtu darba šajā vietā un profesijā." 

Tagad pie viena visā slimnīcā ieviesta kārtība atskaitities par jebkuru nieka tabletīti. Ir praktiskas problēmas pieiet pie vakarā dežūrējošās māsiņas un paprasīt elementāru pretsapju vai vedera izejas mīkstināšanas līdzekli ārpus ārsta noteiktjām zālēm, ja pēkšņi rodas akūta nepieciešamība. Ir ļoti stipras izedzes pēc šāda palīdzības lūguma tapt aizsūtītai atpakaļ uz palātu. Protams, neteikšu, ka tā rīkojas visas māsiņas, bet nu vairākums gan. 

Protams, koronas vīruss ir ietekmējis dažus citus turienes dzīves aspektus. Ar ciemiņiem iespējamns pakomunicēt tikai skatoties pa logu un sarunājoties pa mobilo telefonu. Tiesa, pienesumus drīkst saņemt. Pīpētajus kā cālēnus savāc vienkopus un kolektīvi sanitāres uzraudzībā izved laukā uzpīpēt noteiktās stundas, pīpētava uz vietas, nodaļā, ir normalformā pieejama tikai nakts stundās. Oficiali no 22.00 līdz 7.00. (Bet nu protams, tā ir sarunājama lieta - kad vairums nodaļas personāla ir beiguši darbu un dodas mājās, atlikušie meddarbinieki atver pīētavu jau praktiski drīz pēc vakaiņām. 

Arī uz elementāru pastaigu slimnīcas teritorijā cilvēkus sasauc kā cālēnus un sanitāres pavadībā izved pastaigāties.

Katrā gadījumā ir iespaids par šo slimnīcu no iekšienes un kārtējās klišejas likvidēšana. Kādreiz domāju, ka tur atrodas tādi, kuri ir pilnigu "čau", alkoholiķi un disidenti. Bet esot tur, saskāros ar pacientiem, kuri ar ārsta palīdzību cenšas tikt galā ar ne pārāk smagām nervu saslimšanam - depresijām, ārejo faktoru radītiem stresiem, tā sauktajiem "sīkajiem nervu sabrukumiem".