Par reliģiju kā tādu jau esmu še vāvuļojusi padaudz. Es šoreiz nedaudz citā rakursā.
Rituāls kā tāds ir labs saprāta robežās. Nu, tā pa druskai un relatīvos sīkumos. Un ar nelielu smaidu par to, ko dara un "man tā patīk un ir ērtāk, interesantāk". Piemēram, lai no tramplīna baseinā ielektu, pirms pavingrot, izstaipīties katru reizi. Vai rīta kafija uz balkona cigareti kūpinot - pirms dienas steigas un darāmajiem. Nu, kaut kā tā - mazi rituāliņi labsajūtai.
Vispār jau par tagadlaiku rituāliem var runāt daudz un dikši. Pat par japāņu tējas ceremoniju, kas arī ir sava veida rituāls. Un, kā vēsta Vikipēdija, rituālam esot simboliska nozīme. Būsim ticēt.
Pie viena es par nožēlu ne vienmēr sajūtu trauslo robežu starp tradīciju un paražu. Lūdzu piedodiet. Bet nu katrā gadījumā, tradīcijas un paražas ir kādu darbību kopums, kurš raksturo kādu sociālu kopumu. Bet ne par to īsti šis raksts.
Man drīzāk visādas neizpratnes sarada tieši ar kristietismu saistītie rituāli. Pa manam, un varat mani apstrīdēt, kristietisms ir visai uzspiests pasākums. Labi, kristietisma rašanās vēsturi, reliģijas pirmsākuma izplatīšanos jau esam neglābjami lielākā vai mazākā mērā apguvuši. Mūsu "platuma grādos" nav iespējams paiet garām šai reliģijai.
Bet vai esat aizdomājušies par visu reliģisko, redzamo rituālu izcelsmi? Man kaut kā liekas saprotamāki, tuvāki tie citu reliģiju rituāli, kuri nekristiešu vidū veidojušies kā papildinājums tradīcijām, paražām. Kaut kā pašsaprotami sociālās vienības attīstības gaitā. Un tajos, manuprāt, ir kaut kāds iekšējs siltums. Nu, tā to visu uztveru. Kristietiskie rituāli kaut kā atgrūž par spīti tam, ka nākas pieņemt kā apkārtējās vides sastāvdaļu. Piedodiet. Katrā gadījumā esmu par tādiem rituāliem, kuru jēga ir paavisam saprotama un veidojusies dabiskā gadsimtu plūsmā.
Un kristietisms mani zināmā mērā atgrūž. Nē, ne galīgā agresīvā noliedzēja pozīcijās. Tik blakus stāvošās tolerances līnijā. No cikla, varu pasēdēt baznīcā, sakārtot sapiņķerētās domas; aiziet kādam līdzi uz kādu reliģisku pasākumu baznīcā, ja viņam no tā vieglāk paliek. Bet ar to laikam viss arī beidzas.
Gan jau ka vēstures stundās, kurās bez konkrētiem "tas notika tur un tad" pieminēšanām arī reliģija neizbēgami blakus ir. Esiet pamanījuši, cik daudz agresijas un fanātisma tās paspārnē? Kaut tie paši krusta kari un inkvizīcija. Ar agresiju pret citām reliģijām. Labi, šiem pasākumiem ļoti blakus stāvēja arī dzīšanās pēc materiāliem labumiem. Tomēr nevar noliegt, ka šajos "pasākumos" bija liels procents reliģisko fanātiķu, kuri ar savu nozombējumu nekādi neredzēja neko citu. Un reliģiskie rituāli viņiem "iecirsti galvā", nevis "ienākuši ar sapratni".
Nē, ar cieņu un sapratni izturēšos pret sirmmāmiņu vai kādu citu, kuram tas Dievs un Dieva vārds ir paša pasaules redzējuma pamatā, bez agresīvas uzbāšanās citiem, kuriem ar šo ticību sakarība maz. Cilvēki dzīvo savā ticībā un saprot citus, kuriem tā ticība savādāka varbūt. Man ir būtiski iebildumi pret tiem, kuriem kristietisms, tā rituāli "aizgājuši priekšā" veselajam saprātam tādā mērā, ka tas jau kļuvis par apdraudējumu ne tikai pašiem, bet arī "garāmgājējiem". Cilvēki mīļie! Ticat kam gribat, kaut mazā ķeblīša lidojuma spējām. Tik nu nesakiet, ka jūsu ticība ir vienīgā pareizā.
Kaut kas līdzīgs notika, notiek ar komunisma ideoloģiju. Arī agresīva visa kā cita noliegšana un sevis stādīšana par vienīgo pareizo. Un cik nejaucību sastrādāts caur fanātisku komunisma uztveri?
Labi, aizrunāties tēmā var tālu un dikti. Ceru, ka ar savu "lēkāšanu" tekstā tomēr esmu kaut cik saprotami domu izteikusi... Nesodiet bargi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru