Attiecību jautājums

Atkal zināmā mērā atgriežos pie tā, ko sauc par vīrieša un sievietes attiecībām. Reiz jau rakstīju par toksikumu attiecībās. Šoreiz par ko citu. 

Un sākšu ar to, ka joprojām cilvēku prātos ir klišeja. Klišeja tajā izpratnē, ka ir normāli, ka vīrietis ir vecāks par sievieti ģimenē, bet otrādi - top uztverts kā kukū un nepareizi. Piemērs? Varbūt tāds drusku neveiksmīgs, bet. Kad uzzināju, ka Pugačova ar Galkinu apprecējusies, vismaz man bija tāds iekšējs nosodījums. Tā neklājoties laikam, ka vīrs apmēram viņas meitas, Kristīnes Orbakaites, vecumā. Bet tas nu tā.

Man pašai pusaudžu/jaunas meitenes vecumā arīdzan likās tā nepareizi, ka kavalieris kaut pusgadu jaunāks. Mēdzu "atšūt", ja tāds uzradās. Pat vecumā virs 30 gadiem, kad biju jau ar bērnu pūrā šķirta sieviete likās ūpber nepareizi, ja man pievērsa uzmanību par mani jaunāki vīrieši nezinot manus reālos gadus. Arī "šuvu" prom. Tik tagad, ar šodienas prātu, saprotu, ka tādas situācijas manā variantā bija kā kompliments tam, ka "ļoti labi saglabājusies".

Tik gadiem ejot nonācu pie tā, ka "un kāda nozīme gadu starpībai, jebkurā formā, ja diviem cilvēkiem kopā ir labi?". Nu nav taču svarīgi, kurš no abiem ir vecāks, kurš jaunāks. Nē, es nerunāju par aprēķina gadījumiem attiecībās. Es runāju par to, ka "no sirds uz sirdi un visiem ir labi".

Klišeja par to, ka sieva/sieviete nedrīkst būt vecāka par savu partneri. Kas par muļķībām. Kurš noteicis šo standartu? Ar standarta "tā nav pieņemts" neies krastā, kurš to pieņēmis? Un - tos pašus Pugačovu un Galkinu pieminot - cilvēkiem kopā ir labi, tad kas citiem par daļu? Un kas kam par daļu, kā attiecības sakārtotas, uz kādiem pamatiem?

Toms ir jaunāks nedaudz par mani, un kas? Esmu pieradusi jau sen, un tajos laikos, kad iepazināmies tikko, ka... Nu, viss notika tik organiski, ka tik nesen pamanīju, ka kopīgie padsmit gadi ar dažādām attiecību formācijām paskrējuši pat nemanot un pagaidām netaisāmies "pajukt".

Man te mājās viens kungs uz lievenīša pīpējot izteica, ka pārtraucis attiecības ar sievieti, padsmit gadus jaunāku par viņu (kungam pāri 70, liekas), jo negribot "uz viņas ar sirdi nomirt". Man iestājās tāds "WTF?" un "viņam jau no iesākta gala nav bijis nopietnu nolūku attiecībā uz šo sievieti". Jo nomirstam mēs tad, kad nu tas laiks mums pienācis (Un kurš to laiku konkrēti zina?), un pie viena nomirt mājās, kad blakus ir mīļotais cilvēks - tas laikam ir siltuma kalngals... Nu, kaut kā tā.

Atgriežoties atpakaļ no piemēra.

Galu galā, katram savs un ne mums ar savu dziesmugrāmatu līst svešās attiecībās.

Gadās, ka vairs bērnu nevar "uzražot"? Un kas no tā? Varbūt kādam/kādai piesildīti aizgadi... Un vispār, ja nu visādi citādi, ir bērni-bāreņi (reizēm pie dzīviem vecākiem), tad kāpēc nepaņemt to bāreni kaut aizbildnībā?

Kaut kā juceklīgi sanāk rakstīt mēģinot domu izteikt. Ceru, ka kopaina top saprasta....