Burkšķis no cikla "Cik ilgi var! Cik ilgi var nemācēt lasīt?".
Runa ir par manu vāvulismu komentēšanu. Jau sen ņemos, pat sava bloga virsrakstā brīdinājumu esmu ierakstījusi. Par to, ka jebkuru ANONĪMU komentāru dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta. Nē, nedzēšu tos komentārus, kuru teksts man varētu nepatikt. Dzēšu tos komentārus, kuru autors nevīžo kaut jel ar "1,2,3" norādīt savu identitāti. Viss cits jau ir diskutējams pasākums. Galvenais - nebūt anonīmam, būt pilsonim, kurš jebkādā veidā cenšas atbildēt pa sevis pausto.
Tie, kuri mani komentē savu pasē ierakstīto identitāti aizstājot ar jebkuru niku, - tā ir viņu izvēle. Un man jau arī nevajag to pasē ierakstīto vārdu. Man viņi asociējas ar viņu izvēlēto niku. Dzīvi cilvēki ar saviem viedokļiem un skatu uz pasauli. Un tad jau - kāda nozīme tam, kā viņi sevi nodēvējuši? Notiek saruna divu cilvēku starpā. Tas ir galvenais.
Anonīmisms vismaz man asociējas jau pirmkārt ar padomju gados tik ļoti populāro stukačismu, kad kādi "godīgie pilsoņi" sev vien zināmu iemeslu vadīti rakstīja "kļauzas" uz Stūra Māju vai kur nu tur vēl.
Otrs variants - anonīmie komentētāji ir boti vai kas nu šajā ciklā. Jebkurā gadījumā - mehānisks lielums bez savām domām, tikai "ieinstalētu" frāžu atreferētājs, kurš nekādu viedokli nepauž.
Sakiet, vai tas ir par daudz kādam kukū personāžam nebūt anonīmam? Vai daudz prasīts būt drosmīgam un sevi cienošam un kaut ar niku identificēties teksta komentārā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru