Zinu, ka ņemos

Tiešām, nemtne, kuru nevaru laikam ka pabeigt. Izteikt vienreiz un nolikt plauktiņā. Visu laiku atrodas, ko pateikt jau kādā runātā tēmā.

1. Reizēm liekas, ka vīriešiem (vismaz lielam daudzumam vīriešu) tie tarakāni galvā ir vēl negantāki par sieviešu tarakāniem. Sieviešu tarakāni "iznes" tikai nelielu loku līdzcilvēku, tie vīriešu tarakāni rada lielākas problēmas. Jo. Jo visu militāro rūpniecību un tamlīdzīgas lietas dara vīrieši. Tie ir viņi, kuri izgudro, rada un realizē masu iznīcināšanu. Un nerunājiet man par miermīlību, draudzīgumu un tamlīdzīgām būšanām. Kamēr pastāvēs militārā rūpniecība ar visām no tā izrietošām sekām, tikmēr ik pa brīdim kādās randomā izvēlētās vietās grūs mājas, baznīcas, taps nobradāti labības lauki. Tik tā var izlietot bezjēgā saražoto. Nē, nesaku, ka šajās struktūrās nav sieviešu roku pie viena. Ir. Bet tas drīzāk ir izņēmums no normas. Kaušanās, kaušanās palīglīdzekļu ražošana tomēr pamatā ir vīriešu rūpals. Principā - sievietes ir radītājas, nevis iznīcinātājas.
2. Šo jau esmu kādā nebūt formā jau paudusi vietnē Facebook. Kamēr Krievijā cilvēki parastie paši nenonāks pie tā, ka viņu valstī kas jāmaina, nekas labs no tās zemes nesanāks sagaidāms. Vispār jau, katrā zemē, katrā valstī jebkuras izmaiņas atkarīgas no tajās vietās dzīvojošo aktivitātes, darbošanās. Bet Krievija ir īpašs gadījums. Kurš savas problēmas risina uz kaimiņu rēķina. Un, tā vietā, lai tās problēmas risinātu ar saprātu, tiek iedarbināta militārā mašinērija. Iespaids - Krievijā ir totāli izskalotas smadzenes. Pat mugurkaula smadzenes trūkst. Ziemeļkoreja ir tikai un vienīgi Krievijas pamazinātais, portatīvais variants. Pie viena, liela daļa Krievijas cilvēku.... Labi, teiksim tā, ka ir cilvēku grupa tur, kuri jūtas nobijušies no brīvām sarunām par politiku un tamlīdzīgām būšanām. Jo baidās no tā, ka varas iestādes var vērsties pret viņiem tikai un vienīgi par vissīkāko neapmierinātības izraisītu kritiku.

Ko gribēju ar šo pateikt? Kamēr Mātes neapvienosies striktā "Nē!" kara mašīnai, nekas vispār nemainīsies. Dēli dzimst, lai būtu, kas tempļus ceļ un zemi ar. Ne tādēļ, lai dzīves pusceļā bojā aizietu dēļ kāda nebūt ambīciju realizācijas. Kura māte grib mūža novakari viena palikt? Situācijā, kad dēli aizlaisti svešos karos nomirt pat nepaspējuši savus bērnus radīt? Nē, nekādi nesaku, ka sava zeme nav jāaizstāv. Ir, un kā vēl. Es saku - nav ko līst ar dūrēm kaimiņam dzīvi mācīt situācijā, kad viss ir sarunājams. Un kāda nozīme tam, ka sarunāšana var ievilkties laikā un telpā? Nav "mirstama vaina", tikai sarunas....