Šis varētu būt jau iepriekš kādos rakstos kā nebūt jau apskatīts. Bet gan jau. Un varbūt cits rakurss šoreiz sanāks. Pagarāks teksts šoreiz laikam ka sanācis būs. Lūgums, pirms ko iebilst/piebilst - lūdzu, lūdzu izlasiet līdz galam...
Manī žēlumu neizraisa tie, kuri čīkst un sūdzas par to, ka dzīvo sliktos apstākļos un šmuckastē, bet tajā pat laikā nevīžo to šmuckasti savu iespēju robežās likvidēt. Ne, nesaku, ka katram jāmāk elektrības sistēmu salabot un mājai jaunu jumtu uzlikt. Bet paņemt rokā slotu un aizslaucīt prom visādu drazu vecu papīriņu, cigarešu galu un tamlīdzīgu būšanu veidā taču var katrs. Tas, ka dzīvojamai mājai ir kādas globālas problēmas - jumts caurs, kanalizācija aizsērējusi vai kas nu tur vēl -, nebūt nenozīmē, ka tām problēmām jāpievieno savs slinkums un vēlme dzīvot šmuckastē. Tiem, kuriem rūp kārtība mājās, ir daudz lielāka iespēja saklauvēties līdz tiem, kuri māk to jumtu uzlikt, elektrības un kanalizācijas sistēmas salabot, nekā tiem, kuri nevīžo, kaut cīnoties ar vējdzirnavām, uzturēt to mājokli iespēju robežās tīru.
Vispār, no mana metra bez kepkas, mūszemīte ir tāda, kāda nu ir pirmām kārtām ne jau to simt priekšstāvju dēļ. Simts uz Latvijas kopainu ir mazākumā. Jā, viņi pieņem likumus un citādi darbojas kādās sfērās. Bet viņu pienākumā nav par katru valstī strādājošo pilsoni viņa vietā maksāt nodokļus valsts budžetā, viņu pienākums nav sakopt katras mājas apkārtni, viņu pienākums nav visu laiku būt dzemdēšanas procesā, lai pavairotu valsts iedzīvotāju skaitu. Te varētu skaitīt bezgalīgi. Bet apkopojošais - tiem simt priekšstāvjiem ir noteikta pienākumu pakete un darba apjoms strādājot Latvijas labā. Kā un cik viņi reizēm ar to tiek galā - jau cits jautājums.
Un katram valsts iedzīvotājam pašam jātiek galā ar to, ko nu var pats izdarīt - sakopt un nepiesārņot apkārtējo vidi, savu mājokli, sevi. Primāri. Un primāri ir katram pašam izlemt to, kā un kur un par kādu naudiņu strādāt. Izlemt, ko "var pacelt un ko nevar pacelt". Ne jau tie simt priekšstāvji to izlems. Jā, tie simt reizēm pieņem ne īsti populārus lēmumus. Bet ar tiem lēmumiem ir tā, ka ne visiem visi lēmumi patīk. Meitas, mātes un kleitas princips. Vai ir bijis mūsu valstiņas pastāvēšanas laikā tāds gadījums, kad kāds valdības lēmums ir 100 procentīgi atbalstīts no iedzīvotāju puses? Kaut kā neatceros, ja ir noticis tāds brīnums, sakiet.
Brēkāt no cikla "Es negribu, ka manā vietā pieņem jebkādu lēmumu!"? Šī brēka iz zināmā mērā relatīvs jēdziens. Tobiš, pieņem jel kādu lēmumu tik ilgi, kamēr nav iestājies mirklis, kurā par tevi realitātē reālus lēmumus nesāk pieņemt citi, pirmkārt jau tavi bērni. kad vēl nav iestājies ļoti dziļš vecums, kad tevi nav noķērušas visādas slimības (tajā skaitā garīgās saslimšanas). Un ar tām lēmumu pieņemšanām ir tā, ka nu ļoti daudzos gadījumos mēs pieņemam reālus lēmumus citu cilvēku vietā, uztveram šo lemšanu par citiem cilvēkiem kā dzīves normu. Lemjam mazu bērnu (ieskaitot zīdaiņus), ļoti vecu cilvēku, ļoti slimu cilvēku (un tamlīdzīgu cilvēku kategoriju) vietā. Relativitātes teorija praksē.
Vispār, ir radies iespaids, ka cilvēki, vismaz liela daļa no cilvēkiem, kuri to mūsu mazvalstiņu apdzīvo, ir pārstājuši ievērot higiēnu parasto. Prāta un apkārtējās vides kopšanas jomā. Jo bez redzētā/dzirdētā/lasītā saprātīgas izvērtēšanas un kādu secinājumu veikšanas - nu, tas ir ceļš uz tukšpaurību un "viss ir slikti, nekas nepatīk" (nu, jebko šajā negatīvajā virzienā). Bez apkārtnes kopšanas un apkārtnes tīrības uzturēšanas - apkaime ātri vien pārvērtīsies tikai un vienīgi nepatīkamā šmuckastē.
Nē, nesaku, ka mājas, ielas, parkus un citas vietas katras piecas minūtes jāpulē līdz spogulismam un jāmazgā ar rožūdeni. Bet nepiesārņot vidi, atkritumus visādus izmest tiem paredzētajās vietās gan var katrs. Galu galā sētniekiem/parku darbiniekiem/atkritumu izvedējiem darba pienākumos NAV ierakstīts tas, ka viņiem tā vietā, lai nodarbotos ar elementāro tīrāmā objekta ikdienas apkopi, uzturēšanu kārtībā, būtu jāskraida pakaļ katram pilsonim ar slotu un šaufeli, lai savāktu katru drazu, ko tas pilsonis nevīžo līdz atkritumu tvertnei aiznest nometot kur pagadās. Pamēģiniet mājās savu izlietoto drazu nomētāt kur pagadās, nevis šmucspainī. Dabūsiet no mammas/mīlotās sievietes dzirdēt visu, ko viņas par jums uz jūsu kārtības izpratni domā. Vides, valsts uzturēšana tīrībā ir nākamais kurš tur pēc skaita solis pēc dzīvojamās telpas uzturēšanas kārtībā.
Vispār, ir daudz visādu sīkumu, kuri padara apkārtējo vidi sakoptāku un skaistāku. Un bez visādiem valdības rīkojumiem, likumiem vai kā tamlīdzīga. Protams, lai kaut bērnu laukumu pagalmā ierīkotu, ir kaut kāda birokrātija veicama vispirms. Bet tā birokrātija ir "paceļama". Un viena - guļamrajonos bieži redzama - lieta ir nelielās puķudobes starp māju un trotuāru. Diezin, vai tur ar Namu pārvaldi vai kādu citu ir kas saskaņots. Drīzāk pietiek laikam ar sētnieka informēšanu. Tāds kā sīkums tās puķdobes, bet vietas sakoptībai nemaz ne tik maz.
Mēs bieži un dikti priecājamies par sakoptu vidi ārzemēs. Bet turienes pilsoņi taču tur paši, paši, paši to visu sakopuši bez jebkādām urrā akcijām. Viņiem ir dzīves norma sakopt vidi, kurā nu ir tomēr jādzīvo. Pie viena maksājot godīgi nodokļus. Lai varētu prasīt no institūcijām atskaites par to, kur tad un kā tad tā viņu naudiņa izlietojas. Arī visādus pabalstus viņi tur paši sastrādājuši nodokļu maksāšanas ceļā. Atgriezeniskā saite praksē.
Jo normālformā jebkuras valsts pilsonība vispirms ir pienākumu kopums, un tikai pēc tam arī tiesības. Ja ir izpildīts pienākums rūpēs par apkārtējo vidi, nodokļu maksājumos, daudzās valstīs arī līdzdalība pārvaldes institūcijas vēlēšanās, citu normu izpildē - tikai tad ir tiesības prasīt kaut kādus bonusus vajadzības gadījumos.
Vispār, te romānu uzrakstīt varētu, tēma ir plaša. Un laikam ka es zināmā mērā eju uz riņķi par šo visu runājot. Ja tā, piedodiet. Un paldies, ka izlasījāt līdz galam. Pie viena - būšu pateicīga tieši par konstruktīviem komentāriem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru