Jā, tā nu tas ir. Nu nav man svētku sajūtas neviena valsts svētku dienā. Nebija jaunībā, kura pagāja padomjlaikos, nav arī jau šajos, neatkarīgajos, laikos. Man šīs "sarkanās" dienas kalendārā ir tikai un vienīgi papildus brīvdiena.
Pat nepamanīju, kurā mirklī pavisam izsīka vēlme svinēt kā svētkus svin. Tā, lai citi redz un ievērtē manu svinēšanu un patriotismu. Kaut kā jau apzinos to, ka man nekādi nevajag svētkus izrādīšanās pēc, nevajag to ķeksīti, ka esmu svinējusi. Jā tieši ķeksīti. Un nevajag to, ko "šajos svētkos publiski jāuzvedas un jājūtas šitā, bet tajos svētkos - tā".
Man drīzāk svētku sajūtu izraisa pirmais debesīs ieraudzītais dzērvju kāsis, kurš pavasarī atgriežas mājās. Un svētku sajūtu rada Dziesmu un deju svētki tajos reizi cik tur gados, kad Latvija sabrauc Rīgā svētkus svinēt. Un tajos svētkos ir viss - dziesmas, dejas, tusiņš. Kopā būšana. Un kopā būšana ir svarīgāka par militāro parādi 18.novembrī. Un piedodiet par šo sajūtu. Bet - militārais potenciāls, aprīkojums, protams, ir laba lieta. Bet bez kopā būšanas un vienotības sajūtas tas militārais aprīkojums ir tikai "makulatūra" bez reāla seguma.
Nē, es nenoliedzu 18.novembra kā datuma nozīmīgumu mūszemes vēsturē, nenoliedzu 11.novembri, 4.maiju un citus nozīmīgus datumus mūsu vēsturē. Tiem ir sava neatņemamā vieta vēsturē ar visiem zemtekstiem un tamlīdzīgām būšanām. Man nepatīk, ka šie datumi pamazītēm pārvēršas par tādiem kā pielūgsmes objektiem, zināmā mērā kolektīviem dzerstiņiem
Un man bija svētki visas tās reizes, kad priecīgi cilvēki sapulcējās kopā priecāties par mūszemes hokejistu nozīmīgām uzvarām.
Man svētku sajūtu nerada visas tās zināmā mērā klišejiskās, vienveidīgās mūszemes politiķu runas tajos valsts svētkos, kad dažādos veidos, dažādās frāzēs tiek "pārmalts" apmēram viens un tas pats. No gada gadā. Tās runas un uzrunas drīzāk atbaida, atgrūž no svētku svinēšanas. Un ir zināms iespaids radies par to, ka varas mainās, bet sistēmiskais paliek. Un tas sistēmiskums.... Nu nevieš ticību, uzticēšanos. Tik reizēm sajūtu, ka "tie paši vēži, tik savādākā iepakojumā". Ar lieku, vismaz manā skatījumā, patosīgumu un reizēm bez nopietna seguma.
Jau šīs varas aizsākumos mani tāpat zināmā mērā atgrūda no Baznīcas un kādas nebūt uzticēšanās mūsmāju varas pārstāvjiem tas, ka neatkarības atgūšanas sākumperiodā pēkšņi varā, "pie stūres esošie" masveidā, ar lielu devu izrādīšanās un mediju piesaisti sāka apmeklēt dievkalpojumus. It kā neatkarības atgūšana būtu tas "elektrības slēdzis", ar kura palīdzību tie izbijušie padomju sistēmas nomenklatūras darboņi pēkšņi no ja ne neticīga, tad vismaz vienaldzīga pilsoņa būtu pārvērtušies izteikti ticīgos cilvēkos. Nu nenoticēju tām kolīzijām.
Vispār, mani no kolektīvās jebkuru svētku svinēšanas kaut kur attur, atgrūž zināma deva formālisma. Kad top domāts par to, kā "no sirds uz sirdi", bet gan "ķeksim vajag šitos punktiņus". Kaut kā tā.
Es sen jau, pat nepiefiksēju, kurā mirklī, bet visos "sarkanajos" kalendāra datumos līgani izbaudu dienu kā tādu un, savā mājā noteikti, nākošajā rītā pēc svētkiem ar smaidu vēroju kaimiņu sejas pēc iepriekšējā vakara svinēšanas. Jebkuru svētku. Un priecājos, ka man nav tik grūti. Un pie viena izbaudu mieru un nesteigu no rīta, kad cilvēki vel nav pamodušies pēc svinēšanas līdz apmēram pusdienlaikam...
Nu jā, nepareiza esmu. Tā nu tas ir. Nu nav man svētku sajūtas, ja mani neuzrunā formālisms svinēšanā. Un - atkārtojos laikam - ir mums jāzina mūsu zemes nozīmīgie datumi. Tā ir mūsu vēsture, no kuras atteikties nedrīkst. Atteikties būtu noziedzīgi jau pašiem pret sevi...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru