Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2024.gads, 256 lpp.
Nopirku ne tikai izlasīšanai un pēc plauktā putināšanai. Nē, romāns ir arīdzan par manas bērnības, jaunības laiku komunālā dzīvoklī un par vietām, kuras bija arī mana tolaiku vide. Lokācijas nozīmē, jo, izrādās, savu bērnību un jaunību abas ar Zani esam izdzīvojušas vienā apkaimē. Var jau būt, ka mūsu gaitas ir kādi krustojušās, tik toreiz viena otru nepiefiksējām, bijām viena otrai bezvārda garāmskrējējas.
Jau pats grāmatas sākums paņem, aizrauj. Un kļūst skaidrs, ka jāēd (ups, jālasa) pamazām. Kā super garšīga kūka pa mazam gabaliņam. Lai palēnām izgaršotu notiekošā atmosfēru. Ja dzīsi zirgus, pa ceļam pazaudēsi netveramo garšu. Tik ļoti tas viss ir tuvs un saprotams. Nē, man tā komunālija ir bijusi savādāka, bet tas neizslēdz to, ka bija. Jau no dzimšanas.
Un - es pat biju piemirsusi par 10.trolejbusu! Ha, man laikam paīsa atmiņa. Toties uzplaiksnī atmiņā citas ar apkaimi saistītas atmiņas. Bet to izklāsts še nebūs tēmā, jo tēmā ir Zanes grāmata.
Izlasīju līdz beidzamam vākam. Ar visu manu mendeli lasīšanas gaitā pierakstīt uznirstošās domas.
Milzonīgs paldies par drastiskumu atmiņās un siltumu, kurš tā vien laužas laukā no katra vārda, katras zilbes. Un paldies par drusku citādāku skatījumu uz vietām un lietām ārpus komunālijas, Rīgas ielās, savādāku, nekā mans skatījums uz tām pašām vietām. Gan jau ka tajos tālajos gados mēs kaut kur kaut kā nemanot esam viena otrai garam pajoņojušas savās gaitās esot viena otrai kaut kas kaut kādā burzmā.
Reizēm, lasīšanas procesā, pieklauvēja klusa cerības vēlme, ka mēs varētu pie tējkafijas krūzes un svaigu bulciņu kaudzes apsēsties un "Tu atceries to stūri? Tur bija tā....". Un bērni klusu kaktiņā sēžot klausītos tos atmiņu plūdus un salīdzinātu savas atmiņas par viņu Rīgu, kura nu jau ir savādāka par mūsu Rīgu...
Lasiet, baudiet, atceraties...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru