Un atkal tēmā, kuru esmu jau senāk daudzkārt cilājusi. Un dilemmiska pēc būtības. Un atkal - tikai un vienīgi mans viedoklis, kuru var apstrīdēt.
Teiciens "Gribi mieru, gatavojies karam" ir zināmā mērā šķībs jau pašā būtībā. Gatavošanās karam ir slēpts aicinājums gatavoties kļūt par slepkavu. Kaut kur zemapziņas līmenī gaidīšana uz to personāžu, kuru gatavojas nogalināt. Masu slepkavošanas procesa laikā. Jo karš ir masu slepkavība. Masu slepkavība, kuras laikā viens bariņš bruņotu cilvēku nogalina otru bariņu bruņotu cilvēku. Pēc kāda cita/kādu citu pavēles.
Visas tās militārās mācības - nu, paskraida kara vīri un kara sievas pa poligonu, zināmā mērā paspēlējas un pēc tam kaut kur kopā sasēžas tēju padzert un apspriest tās paskraidīšanas rezultātus. Kopumā var teikt, ka jautri pavadīta diena. Visi izskraidījušies, enerģiju kur izlādējuši, kaut kādas emocijas noķēruši. Un viss.
Bet kad kara spēlēšana kļūst par kara realitāti? Asinis, dubļi un nāve. Vairs ne spēle. Situācija, kurā bāleliņi vairs nepārnāks; ja pārnāks - vai vienā gabalā un veselu dvēseli? Situācija, pēc kuras bērni bez tēviem un mātēm paliek. Vai bērni to ir pelnījuši? Vai tad bērnus - gan dēlus, gan meitas - mēs bezjēdzīgai asinspirtij pasaulē palaižam?
Tas, kurš pirmais dod pavēli sākt karu realitātē, dod akceptu Lielas Masu Slepkavošanas sākumam. Ar svešām rokām savas zemes cilvēkus galina nost pie viena arī tās otrās zemes cilvēkus slepkavo. Ideālā būtu, ka valstu līderi izkautos viens pret vienu un dueļa uzvarētājs tad diktētu noteikumus zaudētāja zemē. Tikai kaut kādus noteikumus ikdienas dzīvei un sadzīvei. Neslepkavojot.
Lielā daļā pasaules karš sen jau pārstājis būt rentabls, sen jau tas ir atavisms. Jo ir izdevīgāk un labāk visu sarunās sakārtot. Pārkārtot militāro rūpniecību uz ko citu, ekonomiski izdevīgāku? Diemžēl, kamēr pastāv Krievija un saujiņa tās satelītvalstu, tikmēr neiespējamā misija. Krievija ar tās satelītvalstīm diemžēl ir pērtiķi ar Kalašņikova automātu. Un no turienes nekas labs nav sagaidāms. Cik nu no mana sikpudura, tas perēklis beidzot un noteikti ir jāiznīcina kā jebkādas formācijas struktūrvienība. Un vēl sāls zemē jāiear, lai nezāle neizplatās.
Nē, nevienā acī nesaku, ka sava zeme nav jāaizstāv. Ir un noteikti. Bet jāapzinās tas, ka karš ir nāves mašīna ne tikai reāli mirušo karakalpu ziņā. Karš nokauj izdzīvojušo dvēseles, salauž cilvēku serdē. Vienalga ar kādu motivāciju tiek nogalināts cilvēks. Motivācija neatceļ nogalināšanas faktu. Es vismaz negribu, lai mani aizstāvot kāds uzņemtos nogalināšanas nastu; nastu visas atlikušās dzīves laikam. Labāk es pati eju bojā, nekā kāds manis dēļ top nogalināts un vel kādam salūzt dvēsele. Jo mana atbildība būs divas mirušas dvēseles - reāli mirusī un reāli salauztā.
Laikam esmu ideāliste, bet kari uz zemes atmirs pavisam, kad cilvēki sāks "mērīties" ar sasniegumiem kaut tajā pašā zinātnē, kultūras pasākumiem visādiem vai kaut kā tamlīdzīga, nevis uzkrās visu kaut ko iznīcināšanai.
Bet diemžēl nekas nemainīsies, kamēr tas pērtiķis un viņa komanda ar kalašņiku apkārt skraidīs un vel ar visādām pogām draudēs.
Reizēm "pieklauvē" jautājums. Krievija nav vienīgā valsts uz pasaules, kurai ir visādi specdienesti, kuri, maskējusies kaut kādi, pa pasauli skraida un visādas tumšas lietas bīda. Ir taču visām citām valstīm arī visādi specdienesti, kuri, arī maskējušies, pa pasauli skraida un arī visādas lietas pa kluso bīda. Vai tiešām tiem specdienestiem nav iespējas ko pabīdīt Krievijā, tur dzīvi pabojāt tā jūtami? Nu, tā, lai radītu jūtamas problēmas esošā bardaka eskalācijā un zināmā mērā radītu priekšnoteikumus bardaka beigām?
Juceklīgi sanācis, bet kaut kā tā. Neņemiet ļaunā un esmu atvērta konstruktīvai kritikai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru