Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
PSRS laiku filma, kinostudija Ļenfilm
Uzņemšanas gadi: 1979. - 1986.
Pieskāros šai filmai rakstot par pašu Artura Konan -Doila darbu sēriju par šiem varoņiem. Kaut kā sagribējās atkal noskatīties.
Skatīšanās visu to filmu komplektu bija tāda pāri pārskrienoša. Jau ļoti labi zināmi katras kopuma sērijas notikumi, gan lasītie, gan redzētie. Drusciņ traucēja tas, ka dažas kopuma filmas bija ļoti klusas. Tas ir, kaut kas bija "nobrucis" filmas savācot vienā komplektā. Bet tas īpaši nekrita uz nerviem. Aši pārskrēju filmai un sāku nākamo skatīt.
Internetā nedēļas sākumā papētīju un uzgāju, ka mēneša pēdējās svētdienās Latvijas Nacionālās Mākslas muzejā dažas apskates opcijas ir bezmaksas pasākums. Pierunāju Tomu, kuru nemaz nebija tik grūti pierunāt, jo viņam pašam tāda ideja jau bija, šodien, tieši mēneša pēdējā svētdienā, uz to muzeju aizdoties apskatīt piedāvājumu.
Visu muzeja ekspozīciju bildēt... Bildēju tik to, kas uzrunāja.
Mēnesi gandrīz bija sanācis braucot autobusā garām Mākslas akadēmijai redzēt plakātu, kurš informēja par šo izstādi Mākslas akadēmijā. Ar tādu "Tā kā derētu apskatīties, būtu interesanti" bez "Aunam kājas un braucam skatīties tūlīt, tagad un aizvakar" paprātuļojām par to, kurā mirklī tad "izkasīties" un aizbraukt. Vakar vakarā apskatījos Mākslas akadēmijas mājas lapā un "Braucam 22jā datumā noteikti, jo izstādes pēdējā diena". Sasparojāmies un aizbraucām. Un bez lieka iespringuma braucot no/uz manu/gandrīz Toma galu, jo transports gandrīz klāt pieved.
Toms izkustināja mani paasistēt viņam makšķerēšanā. Viņš ar spiningiem 2. gab,, es uz ķeblīša ar grāmatu. Un, prieks, kur tu rodies, atkal grāmata "ievelk", noteikti izlasīšu līdz galam un pēcāk izpaudīšos. Paķēru no plaukta pirmo, kas pagadījās bez īpašām ilūzijām, bet - uzrunāja jau no pirmajām lappusēm. Tas nu tā. Tomam arī izdevās ko noķert: savus matus velkot to "pīcku" no ūdens laukā, pārīti gliemežvāku, kuri uzķērās uz āķa, atbalsta mietiņu, kad vāca kopā spiningu, manu plediņu, kad autobusā mājās braucot dalījām nesamos...
Pirms pāris gadiem, 2023.gada martā, jau rakstīju par savu piedzīvojumu PMLP kantorī kārtojot sev pasi. Tagad par ko citu un tajā sakarībā, ka top dzirdēts/lasīts par to, ka pie mums esot par daudz ierēdņu visādu. Un tajā aspektā, ka Rīgā konkrēti dažās institūcijās tomēr to ierēdņu ir drīzāk par maz un esošie netiek galā ar darāmā apjomu. Vadoties no pašas pieredzes.
Tātad. Par esošo pieredzi.
Vispirms situācijas skaidrojumam, sapratnei. Esmu, atgādināšu, otrās (II) grupas invalīde ar nu jau beztermiņa terminējumu. Bet lai iegūtu invaliditāti beztermiņā un visu atlikušo mūžu, ir procedūra, kurā to grupu vispirms piešķir uz gadu, pēc pagarina uz diviem, vēl pēc pagarina uz pieciem gadiem un tikai pēc tam jau piešķir beztermiņa variantu. Standarts, kura ietvaros, protams, lai saņemtu katru kārtējo pagarinājumu, ir jāiesniedz konkrētu dokumentu pakete. Dokumenti tiek izskatīti mēneša laikā un sniegta konkrēta atbilde. Tik tālu viss normāli, nekāda iespringuma; procedūras kārtošanas vaina.
Var jau būt, ka kur iepriekšējos rakstos esmu par šo vāvuļojusi. Bet šis laikam ir jautājums, par kuru jāpukst un jāpukst. It īpaši situācijā, kad tas ik pa laikam tiek skarts publiskā telpā kā "Kas notiek! Dzimstība samazinās! Tauta var izmirt!".
Tad nu tā. Cik esmu pamanījusi, demogrāfijas sāpe skar ne tikai Latviju, bet lielu daļu Eiropas kopumā. Neatkarīgi no valsts attīstības, turības līmeņa.
Un te nu, manuprāt, vispirms ir jāpārvērtē vērtību kritēriji. Jo, esat pamanījuši?, cilvēkiem ar zemāku ienākumu līmeni tie mazuļi parādās biežāk, nekā tiem, kuriem tie ienākumi ir pietiekami savai darba un atpūtas dzīvei, pat kādi uzkrājumi veidojas.
Un pirms telefona tīrīšanas "izkasīju" no tā bildes, kuras aizķērušās no iepriekšējām reizēm un nav tikušas agrākās galerijās. Un še ieliku nešķirojot kura bilde no kura notikuma. Vienkārši galerija.
Vācijas (kinostudija Defa) un Polijas kopražojums pēc Staņislava Lema tāda par nosaukuma romāna motīviem.
Ilgums: 1:38:47
Linku uz šo filmu relatīvi nesen man pārsūtīja Ilmārs Bite kā vākumu Interesantiem raibumiem LFFB lapai. Toreiz pieķekšēju sev, lai noskatītos. Šodien tad noskatījos.
Sākšu ar to, ka šo Staņislava Lema darbu, pēc kura tad nu filma uzņemta, nebiju lasījusi. Var jau būt, ka tādēļ, ka mana zināšana par šī poļu fantasta daiļradi nav pārāk liela.
Latvija, Latvijā
Pasaulē un vispārīgi
Klips krievu valodā, taču, un tas ir ļoti pamanāms, viņu saruna oriģinālā ir notikusi angļu valodā. Tulks uzrunājis pa virsu.
Sestdiena, pavadīta ceļā no Rīgas uz Pildu ar visu nosalšanu Gulbenē atstājusi sekas. Dzeru tējas ar medu un ceru, ka ar to pietiks, lai to saaukstēšanās sajūtu prom dabūtu un nenāksies meklēt mediķa palīdzību.
Kaitina viss - lietus aiz loga, tā saaukstēšanās sajūta, kaut kāds ēst gribēšanas trūkumus. Vienvārdsakot, kašķis garastāvoklī. Bet dažu kaimiņu neadekvātās īpatnības pārstājušas uztraukt. Hm.
Nē, tomēr pagaidām ir viena lieta, kura patīkami pārsteidz. Patīkami, ka manu lasītāju skaits aug ar katru mēnesi. Laikam esmu ar kaut ko spējusi aizķert par spīti še publicētā raibumam gan saturiski, gan citādi.
Labi, pačīkstēju. Laikam gribēju pateikt, ka nekur neesmu pazudusi, tikai dakterējos un mēģinu saprast, kas notiek.
Jāāā... sen nav bijusi tāda vasara un vēl pēc tam, kad visādas izskriešanas no mājām. Visaktīvākais laikam ka bija jūlijs, kad to izlēcienu bija pavairāk kā pārejos mēnešos.
Vispirms gribu drusku pateikt to, kas nav satilpos dažos iepriekšējos rakstos.
Rakstā par mūsu nelielo iebraucienu Ņukšā koka katoļu baznīcu apskatīt, nobildēt aizmirsās pieminēt, ka minētā apdzīvotā vieta reiz bija piekritīga Pildai, tādēļ tā baznīca tiek saukta par Pildas katoļu baznīcu. Tik vēlākos laikos tā vietiņa no Pildas atdalījās iegūstot patstāvīgas apdzīvotas vietas statusi, bet baznīcu tomēr turpināja dēvēt par Pildas katoļu baznīcu.
Brauciens ar piedzīvojumiem. Un uzreiz saku, ka man "nelūdza, nepasūtīja" šorīt aizsperties uz Kolku, lai visas dienas garumā no turienes uz Pildu, pie dēla brauktu. Ar šo virzienu jau pietika ceļojums visas dienas garumā, tā ka ap astoņiem vakarā tikai tiku līdz dēla mājām.
Sākās ar to, ka divu dienu garumā mani lūdza un pielūdza šodien aizbraukt uz Gulbeni (par cik man braukāšana pa visu Latviju ir par brīvu) un apmaiņā pret naudiņām savākt priekš Toma spiningu, kuru viņš caur ss.lv sameklējis par lētām naudiņām. Pat salocītā veidā esot tik apjomīgs, ka ar pakomāta palīdzību nesanākšot nosūtīt.
Pierunāja, labi. Vispirms jau laicīgi internetā apskatījos autobusu sarakstu uz Gulbeni un variantu tikšanai kaut uz Ludzu, no kurienes mani varētu ar mašīnu savākt un aizvest līdz mājām. Tad nu iestājās pirmais "ups". Uz Gulbeni relatīvi sakarīgi vairāki autobusi kursē. No Gulbenes uz Ludzu vispār nekursē, tuvākais punkts, kurā no Gulbenes var aizbraukt - Rēzekne (un autobuss tiešām uz turieni caur Ludzu nebrauc). Un - vadoties no tā, kā es varētu tikt no rīta Gulbenē, man tur pēc apmaiņas procesa būtu Gulbenē "jāmētājas" četras stundas ar mazu astīti. Tobiš, ja braucu no Rīgas astoņos no rīta, tad esmu Gulbenē 10.55, ja astoņos trīsdesmit, tad 12.05. Bet uz Rēzekni tikai 16.15 autobuss. It kā nekas, teorētiski varētu pilsētu apskatīt. Bet četras stundas "mētāties kā nepiesietai govij"? Nolūkoju, ka 12,30 atiet autobuss uz Aizkraukli ar manu nolūku izkāpt no tā Pļaviņās ar domu, ka tur iesēžos autobusā, kurš mani nogādā Ludzā, kurā iebrauktu 19.00. Pļaviņās "mētātos" pāris stundas, kuru laikā paspētu aiziet pusdienas paēst jau zināmā vietā (un rezervei paliktu vakara vilciens uz Zilupi, kurš Ludzā noteikti pietur).
Piedzīvojums sākās jau no paša rīta un Rīgas autoostā. Izkasījos no mājās tā, lai paspētu uz autobusu astoņos no rīta. Lai Gulbenē man būtu nedaudz laika rezerves visādiem neparedzētiem atgadījumiem un es mierīgi paspētu uz 12.30. Ups. Paliku gribot. Astoņos esot komercreiss, un mani brīvbiļetes papirkini neies krastā. Nu labi. Paņēmu biļeti uz 8.30. It kā jau Gulbenē sanāk 25 minūtes laika naudiņas apmaiņai pret to makšķerēšanas iekārtu. Pie viena piezvanīju personāžam uz Gulbeni (Toms man numuru bija iedevis un keksu brīdinājis, ka zvanīsu uz braukšu), pateicu, cikos no Rīgas iebraucu Gulbenes autoostā.
Labi, iesēdos un braucu. Autobuss - pa Pleskavas šoseju cauri Siguldai, pat caur Smilteni uz Gulbeni brauca. Man tāds mirkļa īgnums uznāca - braucot cauri Siguldai, autobusam bija jānogriežas nost no galvenā ceļa un jāmet apbraukšanas līkums labojamam posmam (Nē, nesaku, ka ceļus nevajag remontēt, pat ļoti vajag. Bet reizēm iestājas kašķis parastais).
Nu, jā mums ar Tomu sanāk visādus Dieva pamestus kaktus Rīgā atrast tā netīšām. Un pavisam blakus ierastiem maršrutiem.
