Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Tiešām neliels līkums. Vispār, attālumi pilsētā nav īpaši lieli. Relatīvi. Izgājām nosacītu apli, no kura bildēju tik pirmo apļa daļu, jo atpakaļceļš jau sanāca pa zināmā mērā bildētam vietām. Un tā bildēšana tomēr nebija tā, ka bildēju uz katra pussoļa apstājoties. Kaut kas bildējams arī citām reizēm jāatstāj.
Tā, par šo to paprātuļošana skatoties pa logu no savas sēdvietas, kura ir pretī logam. Nevar neredzēt to, kas aiz loga notiek sēžot tam pretī.
Skatos pa logu uz ziemu un prātā nāk Austrija, laikam ka pat Vīne, kurā dzīvo un strādā mana draudzene no studiju laikiem universitātē. Mums sniegs kupenās aiz loga, bet pie viņas tur, Austrijā, plusā vienpadsmit, putniņi čivina un agrā pavasara puķes no zemes laukā lien.... Pavasaris ziemas mēnesī februārī. Man tā ziema apnikusi, gribu pavasari un tam sekojošo vasaru....
Nezinu, kurš kuru izvilka no mājas, bet izgājām. Apskatīt Ludzas parku ziemas sniegā.
Par parka dīķīti liecina tikai kupenu vidū esošais baltais un līdzenais klājums. Bet vārnas! To putnu un viņu ligzdu daudzums! Koks, uz kura ir viena divas ligzdas var mierīgi tikt uzskatīts par neapdzīvotu. Gandrīz visi lapu koki nosēti ar vārnu ligzdām un pašiem putniem....
Tad nu ar galiem esmu Ludzā. Uz Rīgu piebraukāšu tikai darīšanās un pakaļ tām mantām, kuras tur aizķērušās, šurp vēl nav atvestas. Rokas tik divas (diemžēl) un mašīnas man nav, lai savestu šurp visu to, kas sadzīvots nepilnos piecos gados.
Sajūta tāda dīvaina. Kā uz jauna sliekšņa stāvot. Neziņas nots.
Toms vakar palīdzēja mantas atvest, divus maisus stiepa. Tagad gultā šņākuļo. Laikam gulēt aizgājis tikai pret rītu, es aizgāju gulēt ap pusnakti, tā ka nezinu...
Dzīvoklītis ar visām ērtībām, pirmais stāvs. Praktiski blakus mājas ieejas durvīm. Pīpēt eju laukā. Kaut arī pati smēķēju, nu nepatīk man piesmēķētas telpas.
Nav tālu no tās mājas, kurā mēs ar dēlu dzīvojām pirms gadiem pieciem; apkaime un pilsēta kopumā pazīstama, nav jāmeklē visādas apvidus komunikācijas.
Labi, tāda šī rīta nopūta ar "Redzēs, kā tālāk ies un kā nu būs. Dzīvoju, redzēšu".
Tā izskaņas nots ir manai dzīvošanai Vecmīlgrāvī. Pēdējā diena še; rīt pamostos, līdz pusdienlaikam apdaru pēdējo darāmo, nododu atslēgas un ar vakara vilcienu aizdodos uz Ludzu. Ar "galiem". Rīgā parādīšos par cik, par tik. nepieciešamības gadījumā. Un rīt īsti nebūs laika rakstīšanai.
Jā, bija laiks, kad skumu pēc Ludzas, ilgojos tur atgriezties. Bet pamazām tās ilgas noklusa, te kūsāja interesanta un piepildīta dzīve. Daudz kas no šiem brīžiem sastopams še, manos ierakstos.
Šajos krietni vairāk nekā četros gados šajā mājā (maijā būtu pieci pilni gadi) esmu iepazinusi cilvēkus, vietas. Kaut kā iekšēji skumji no tā visa atvadīties. Bet tajā pat laikā - viss notiek tad un tā, kā un kad tam jānotiek. Kaut kā tā.
Toms atnāca un atkal izvilka mani no mājas. Nelielā pastaigā pa Ķīšezera ledu apkārt laikam vienīgajai Ķīšezera salai. Precīzāk mazai saliņai, kuru sauc par Sniķera salu. Uz salas aug pulka smilgu un daži pavisam nīkulīgi kociņi. Laikam krietns laiks vajadzīgs, lai uz tās sarastos kas vairāk par to, kas tur aug. Pagaidām tur laikam pārsvarā putni pavasaros ģimenes ligzdas veido.
Latvija, Latvijā
Pamazām izkrāmējos. Nekas īpaši daudz istabā nav palicis; šonedēļ, līdz nākošās nedēļas vidum apmēram tā izvākšanās jāpabeidz. Un tad pavisam, "ar galiem" būšu Ludzā.
Zināms atvieglojums, ka prom no šīs mājas; zināmas skumjas, ka jābrauc prom. Bet tajā pat laikā - iekšēji zināju, ka tāds mirklis pienāks.
Kaimiņi, tie, kuri še dzīvo gadiem ilgi kā "nemainīgais sastāvs", nav slikti, ir sirsnīgi. Esmu pat zināmā mērā sadraudzējusies. Bet tajā pat laikā - ne mana "plauktiņa" cilvēki. Tie ir cilvēki, kuriem vairumā gadījumu strādnieku šķira ir galvā, nevis statusā. Ar viņiem nevar par grāmatām parunāt, par redzētām izstādēm un visu ko tamlīdzīgu. Par vienkāršākām tēmām jā, bet ne par to, kas ir ārpus rāmja "darbs, mājas, veikals" vai kādu mājas iemītnieku neadekvātums alkohola iespaidā. Ar viņiem nav slikti uz lievenīša sēžot un pīpējot parunāt ne par ko vai par "Meksikas seriālu modifikāciju" dažu mājas iemītnieku interpretācijā.
Šis mēnesis čemodānu noskaņā. Kravājos, pakoju mantas un ik pa mirklim uz Ludzu braukāju kaut ko no tā vākuma uz turieni aizvest. Janvāris paskrējis nemanot un aktīvi. Ar zināmu skumju pieskaņu. Nepilni pieci gadi Rīgā, precīzāk - Vecmīlgrāvī (nu labi, pieci gadi precīzi būtu šī gada maijā). Nemanot iedzīvojusies esmu, pieradusi.
Ir sarunāts ar saimnieku, ka daļu savas bagāžas te atstāšu līdz pavasarim. Ne pašā istabā, bet viņa norādītā uzglabāšanas vietā. Par cik ne visu varu kā rokas bagāžu aizvest un nav īsti saprotams, vai un kā sarunāšu kādu, kurš šobrīd varētu ar automašīnu to visu labumu aizvest uz Ludzu.
Zināmā mērā iemesls ciemos atbraukt....
Ziniet, jebkuru kravāšanos var pielīdzināt zemestrīcei.
Kaut kā neierasti pēc pēdējā pusgada datiem ir tas, ka mana bloga skatījums janvāra mēnesī ir stipri krities. Nezinu iemeslus, varu tikai minēt. Jo saturiski stils nav mainījies un arī raksti ievietojas samērā regulāri.
Kaut kā apstājies runājamais nopietnākās tēmās, arī kur paklaiņot piedzīvojumos kopā ar Tomu nesanāk īsti. Ir pārkravāšanās process un braukāšana uz Ludzu turp un atpakaļ. Pat vairākas reizes nedēļā. Varu atļauties to darīt pat nedomājot par ceļa izmaksām. Nu, jā. Nejaukā invaliditāte, bet braukšanas maksas neesamība ir zināms bonuss, galvenais iegādāties biļeti "pa nullēm" vai nu biļešu kasē dzelzceļa stacijā, vai pašā vilcienā (reizēm arī autobusā). Biļešu cenas redzu par cik, par tik tās "iesistas" biļetē kā norāde, par kādu summu man ir tā brīvbiļete. Redzot tās cenas, kuras man būtu jāmaksā, ja nebūtu tā 100% atlaide, maigi sakot bēdīgi kļūst. "Kožas".
Uz Ludzu ar vilcienu turp/atpakaļ izbraukāšanai jārēķinās vismaz ar 23 eiro. Ar autobusu turp/atpakaļ ar aptuveni 25 eiro. "Sālīti".
Tāda nedaudz skumīga noskaņa. Mana pasaule atkal mainās. Tādēļ, ka atkal pārkravājos. Jau esmu teikusi, ka uz Ludzu. Un nezinu, uz cik ilgu laiku tur. Visādi darāmā perspektīvie plāni, par kuru realizāciju pagaidām vēl nav skaidras sapratnes.
Par "Es esmu mājās" esmu runājusi vismaz divos rakursos. Laikam tēma ir jāizvāvuļo līdz galam, ja jau atrodas tas, ko gribētos tēmā pateikt.
Nav nozīmes tam, kādā valodā kāds sievai/vīram labrīt pasaka un kādā kopvalodā veikalniekam palūdz maizes klaipu. Nozīme ir tam, kuru nostūri uz planētas kurš sauc par savām mājām, savu pasauli. Valstu uz mūsu planētas ir daudz. Un katram ir sava, kurā atgriezties pēc kādas ilgākas prombūtnes. Tās ir mājas plašākā nozīmē par vienkārši kādu konkrēto jumtu virs galvas. Mājas, kurās cilvēki dzīvo pēc maniem/taviem/kaimiņu Ješkas likumiem un kuras nekādi nav vēlmes un gribas kādam citam atdot. Par spīti visādām problēmām, kuras uzrodas tad, kad tās vismazāk gaida.
Man
pašreiz čemodānu noskaņojums un darbošanās. Pa druskai vedu mantas uz Ludzas
dzīvokli. Cik nu varu panest. Un esmu tajā punktā, kurā tomēr tie kravāšanās
tempi jāpalielina. Laiks min uz papēžiem. Un pagaidām sanāk diezgan bieži
braukāt turp atpakaļ. Labi, ka man tā braukāšana Latvijas teritorijā ir par
brīvu. Iemesla negatīvismam tomēr ir pozitīvas blaknes arīdzan.
Braucu
uz Ludzu ar savu tašiņu 17.janvārī. Ar vilcienu pusdienlaikā. Un, par cik nedēļas
sākumā biju dēlam iedevusi tā dzīvokļa atslēgu – viņam bija vajadzība
pārnakšņot pa vidu starp vilcienu uz Ludzu un tālāk uz autobusu ceļā uz viņa
īpašumu, sarunājām tikšanos Ludzā tā, lai var paspēt man atslēgas atdot,
patusēties mums abiem un pēc viņam atpakaļ un savu īpašumu.
Satikāmies ar nelielu viņa aizķeršanos Ludzas autoostā. Izrādījās, autoostā autobusu saraksts bija bēdīgi sestdienīgs. Autobuss, ar kuru vakarpusē varētu mājās tikt – sestdienās nekursē. Vispār uz viņa galu sestdienā pēdējais autobuss aizejot trijos dienā. Ups un “Ak, vai!”. Tad nu tiešām tā viņa nakšņošana pie manis, Ludzā. Ar turpmāku braukšanu uz Rīgu mums abiem.
***
Relatīvi
nesen, laikam pat šajā mēnesī, vietnē Facebook ar lielu devu ironijas
parādījās ieraksts par nu ļoti veciem valstu vadītājiem. Minēti bija Tramps,
Putins, Ķīnas līderis, Indijas līderis un vēl daži (īsti neatminos, kuri vēl).
Minēti tapa ar mājienu, ka šie kungi savās pārvaldītajās valstīs visādus ne
pārāk jaukus pigorus taisa valstiskā līmenī. Nestrīdos, neņemos analizēt un
tamlīdzīgi. Tur ir visa kā daudz un dikti. Tomēr, manā skatījumā, ASV ar visu
Trampu galvenajā krēslā ir paliela priekšrocība. Tramps visā tajā sarakstā
laikam ka ir vienīgais “mirstīgais” savā amatā.
Ja nemaldos, ASV dzelžainajā likumdošanā nu nesanāks Trampam tajā amatā “jokoties” ilgāk par prezidentūrai noteikto šo termiņu. Nu, labi. Pastāv iespēja, ka viņš varētu tapt ievēlēts uz vēl vienu termiņu pēc esošā termiņa beigām. Kas, manuprāt, ir visai šaubīgi. Neesmu manījusi pašu ASV pilsoņu sajūsmu par Trampa klaunādēm. Un pasaulē arīdzan nav nekādas dižās sajūsmas par tā kunga darbībām.
Latvijā, latvieši
Tiešām, drusku pārdomas; tādi mirkļu krikumi.
Ha, visu laiku domāju, ka man to mantu ir maz. Tik, cik nu satilpst 18 kvadrātmetru istabā nepārkraujot sevi ar lietām. Ar domu - satilps taču vienā vieglajā mašīnā pie vajadzības pārkravāties. Tagad, kravājoties pārbraukšanai uz Ludzu, konstatēju, ka nekā. Pēdējo, drusku vairāk par 4,5 gadiem, atkal esmu drusku apaugusi ar lietām. Nu nekādi ne vienai vieglajai mašīnai. Varbūt pārītim. Un no kurienes visi tie krami, kas ne visi ir krāmi, saradušies? Atkal nāksies šo to bez žēlastības mest laukā.
No kurienes tās visādās lietas sarodas? Mīkla.
Toms pie visa mana "čemodānu drudža" izteikti saaktivizējies mani vilkt laukā no mājas visādos pārgājienos. Ar domu - kaut arī no Ludzas tāpat braukāšu uz Rīgu lietas kārtot, nav pārliecības, ka man būs laiks un vēlme vēl pa Vecdaugavas, Jaunciema un vispār šī Rīgas nostūra takām staigāt tā, kā esam to darījuši līdz šim.
Bija sarunāta tikšanās Rīgā vakarpusē. Tad nu drusku pabildēju pa ceļam uz tikšanās vietu un gaidot pašu tikšanos.
Mēs taču tiešām esam dulli. Pa ledu pārgājām Ķīšezeram vienam stūrim pāri. Šoreiz ne visā platumā, tiešām vienam kaktam. Ledus normāls, pat sniedziņš gurkstēja zem kājām. Redzējām pa krietnu gabalu arī divas lapsas, kuras pa ledu klaiņoja. Viņas bija pārāk tālu, lai bildētu, bet pēc rūsganajiem kažokiem un figūras nekas cits, kā lapsas nu nevarēja būt...
Tādas dīvainas sajūtas kravājot "čemodānus" pārbraukšanai uz Ludzu kārtējo reizi.
Tos gadus atpakaļ kad no Ludzas atgriezāmies ar puiku Rīgā, kurā tad nu sakārtojām savu dzīvošanu, bija ilgas atgriezties Ludzā. Apstākļi iegriezās tā, ka tas atgriešanās punkts ievilkās uz gadiem. Pa šo laiku samierinājos, pieradu, ieradu atkal būt rīdziniece. Apguvu savu varžu dīķi Vecmīlgrāvī daudz pamatīgāk, nekā tajos laikos, kad strādāju šajā mikrorajonā. Pat citas vietas Rīgā izlodāju ar plānu lodāt pa Rīgu vēl un vēl.
Uz Ludzu pārkravājoties sajūta - es atgriežos mājās. Bet... Kaut kas ir mainījies manī. Zinu, ka tagad daudz un dikti mētāšos starp abām pilsētām, pa ceļam iemētāšos vēl Pļaviņās un mantotajā Vīnakalnā.
Pasaule manī un pasaule ap mani ir mainījušās. Uz Ludzu dodos ar jau savādāku bagāžu, nekā bija tā, ar kuru no Ludzas aizbraucu...
Atradu lejuplādētas, bet lapā neievietotas Toma fotomirkļu "medību" rezultātu. Goda vārds, esmu piemirsusi, no kura mūsu gājiena paviesoties pie šiem kolosālajiem četrkājainajiem mīļumiem ir. Tā ka ieliku bez jebkāda komentāra, priekam citiem.
Nu, jā drusku vairāk par četriem ar pusi gadiem esmu Rīgā pēc apmēram divu gadu dzīvošanas Ludzā. Tagad ir atrasts neliels, gandrīz vai kabatas formāta, vienistabas dzīvoklītis. Un – var teikt, praktiski par velti. 50 eiro plus komunālie ziemā un 70 eiro plus komunālie vasarā. Rīga tādas cenas nezina.
Tad
nu drusku priekšvēsture šim notikumam.
Esmu
jau rakstījusi, ka dēls iegādājies lauku māju dažus padsmitus kilometru aiz
Ludzas. Pērnruden. Visu rudens periodu viņam bija čemodānu periods, kamēr tajā
mājā ievācās. Un es tiku brīdināta par to, ka ir plānots mani arī uz Ludzu
pārcelt dzīvošanai.
Jau visu rudeni skatījos vietnē ss.lv sludinājumus par dzīvokļu izīrēšanu Ludzā. Par saprātīgām naudiņām nekā, vairumā gadījumu sludinājumi par izīrēšanu pa dienām, kas kopsummā tomēr iesit pa kabatu konkrēti un sanāk vairāk, nekā fiksētā mēneša maksa.
Par tādu lietu, kā viedie sapņi esmu rakstījusi jau iepriekš, laikam ka 2021.gadā. Tagad laikam drusku plašāk sanāks. Nezinu, kā aizies.
Reizēm pamostoties ir zināma neizpratne - tas, ko redzēju it kā sapnī, tiešām bija sapnis? Vai arī kāda notikuma atmiņa vai paredzējums? Vai arī tas notiek ar mani te un tagad? Reizēm atkal kaut kāds it kā situācijas paredzējums kā mirkļa garāmskrējens uzplaiksnī un aizskrien tālāk. Un, kad pienāk, varbūt pēc mēneša, varbūt pēc apmēram gada, tā situācija, ieslēdzas "Stop! Es jau zināju, ka tā būs!". Bez atbildes uz "Kā es to varēju zināt?".
Tagad notiek šūmēšanās ap un par to, ka ASV arestēja Venecuēlas prezidentu. Laikam zināmā mērā dalās vairākās vērtējuma grupās. Virmo kaut kāds salīdzinājums vai kas nu tur vēl virzienā uz Krieviju.
Man tik tā, iesmaidot par Krievijas "specoperāciju" vairāk nekā trīs gadu garumā. Specoperācija bija Otrā pasaules kara laikā, kad vācieši izzaga Musolini no apcietinājuma. Specoperācija bija tagad, pirms dažām dienām, kad Štati to Venecuēlas prezidentu savaņģoja. Pie kam, ja pareizi uztvēru informāciju, kādu trīs stundu laikā tas process norisinājās. Hm, un kur iesprūdis Krievijas "Kijevu trīs dienās"? Cik to trīs dienu ir pagājis kopš Krievija iegāja Ukrainā?
Latvija, latvieši
Pēc pusdienām tapu pierunāta izmest kādu līkumu. It kā piekritu, bet zināms "karaul!" bija. Ziemas apavi bez papēžiem ir beiguši savu dzīvi, atlikuši vienīgi uz papēža (labi, ka papēdis nav špicss, bet normāls, stabils).
Nabaga Toms dabūja atkal vienu ņerkstošu sievieti blakus. Paldies, ka izturēja. Vienkārši, sen neesmu uz tāda papēža apaviem staigājusi, neatceros savas spējas uz tādiem pārvietoties.
Šodien. Nu, jā. Svētki beigušies.
Tuntulējāmies ar domu, ka pusdienas laikā autobuss uz Ludzu, pēc, jau no turienes, vilciens uz Rīgu, uz mājām.
Tiesa, Tomam vēl fiksideja aizbrist caur sniegu līdz tuvējam, jau aizsalušam ezeriņam. Tad nu pabildēju. Ceru, tas sarkanais punkts vārdā Toms ir puslīdz redzams.
Tā nu es te klīstu pa Aizmigušo Māju pirmā janvāra rītā. Dēls ar vedeklu ir kaut kur Piebalgas pusē, kur šo gadu sagaidījuši, Toms gulēt ielīdis tik šorīt, kaut kur pēc astoņiem no rīta. Vēroju caur logu, kā sīļu pāris, zīlītes, zvirbuļi un vēl viens sīkputns ietur brokastis - saulespuķu sēklas -, kuras pirms laiciņa izbēru uz palodzes putnu cienastam. Viens putnelis tik ļoti steidzās pēc savas sēkliņas, ka neaprēķināja lidojuma trajektoriju un ietriecās lidojumā loga rūtī. 😀
Diena, vismaz man, iesakās agri. Kā vienmēr, piecos no rīta. Par spīti tam, ka vakar ar visādām sabiedriskošanām sanāca gulēt aiziet priekš manis katastrofiski vēlu - pēc 23-jiem vakarā (kā Toms izteicās ap septiņiem no rīta, viņš gulēt esot aizgājis ap diviem naktī... Mīkla priekš manis: kā viņš pamodās un jūtas izgulējies?).
Parosījos datorā savas lietas, aizgāju ap 7.30 Kristapu pamodināt, pat kafiju uzvārīt pēc viņa lūguma. Galarezultātā puika piecēlās ap deviņiem, sazvanījās ar kaimiņu par to, ka viņu aizved uz Ludzu, uz vilcienu 13,37. Tad sanāca kaut kāda burzma mums visiem pa māju - visi bija mēs, trīs cilvēki, un kaķis.
