Toms vakar pavisam vakarā bildes atsūtīja

Bildes esot no viņa zvejošanas brīža Audupes krastā pie viena vērojot lauču pavasara rotaļas. Bildes šeit atkal apjukušā kārtībā ielikušās.

Joprojām linku vākums

Gan pasaulē, gan vispārīgi interesanti

1. Dzīvnieku spējas pielāgoties mainīgai videi.
2. Vai reiz pienāks diena, kad visi konflikti būs atrisināti un ieroči nolikti.
3. Kalifornijas kreks. Klips krievu valodā. Nezin, cik tur daudz patiesības, cik izdomājuma. Pārbaudīt nevaru.
4. Džordžs Vašingtons - mērnieks.

Krievijā, arī PSRS laikos

1. Tas, ko skolā nestāstīja par Ļermontovu. Mana paaudze, nu, tā, kura augs PSRS laikos, noteikti zin šo Krievijas 19.gadsimrta dzejnieku. Klips krievu valodā.
2. "Padomju cilvēks".

Tāds kā atslābuma mirklis

Pēdējās divas nedēļas tāds kā uz Rīgu nelēkāšanas laiks. Kopš pirms divām nedēļām pie manis Toms atbrauca, šīs, nu jau pagājušās nedēļas ceturtdienā ļoti agri no rīta aizbrauca.

Jā, bija pastaigas ar Tomu pa Ludzu, bija aizbrauciens pie dēla un komunikācija ar viņu pa burzmu.

Toties, kad Toms ceturtdienas rītā aizbrauca, sāku atslābināties ne pa jokam. Ceturtdienas atlikušo daļu nedarīju galīgi neko īpašu, piektdien pirmajā dienas pusē parosījos un tad pēc - atslābinājos pēc pilnas programmas. Iestājās tas, no kā biju atradusi. Galva tukša, darīšanās galīgi nekādas, tikai vārtīšanās uz dīvāna un trulas spēlītes bakstīšana. Šodien atkal sākas manas lēkāšanas uz Rīgu un atpakaļ. Iekšēji grūti no atvaļinājuma neko nedarīšanas ritma pārslēgties uz atkal darīšanu. Gan jau pāries, ieiesies tas darīšanas ritms.

Pagājušo nedēļ māsa saulainā dienā pa diviem Rīgas parkiem pastaigāja (bildes atkal apjukušā kārtībā salikušās)

Vakar Toms atklāja zvejas sezonu Audupes krastā

Toms man bildes atsūtīja no sava šīs sezonas pirmā zvejošanas pasākuma. Noķēris gan neko neesot. No zivīm, protams, jo bildes ir saķertas un grāmata palasīta. Kamēr tās zemūdens iemītnieces pieklājības pēc esot āķi paraustījušas un aizpeldējušas tālāk savās gaitās. Man, tās bildes skatoties, "Ui, es būtu upeles krastā arī grāmatu palasītu...".

Bildes laikam drusku apjukušā kārtībā.

Seriāls: Jaunais Šerloks (Молодой Шерлок/Young Sherlock)

Valsts: Lielbritānija

Sezonas: 1.sezona (nezinu, vai būs vēl kādas sezonas), ir 8 sērijas

Darbs ir pēc /romāna motīviem (piedodiet, bet nepievērsu uzmanību, kāda romāna), kuru sarakstījis ne Konans Doils. Pavisam cits autors. Tomēr darbojas gan pats Šerloks Holmss, gan viņa brālis Maikrofts, gan Moriartijs un vēl citi no Konan-Doila darba pazīstamie tēli.

Ir arī pavisam jauns tēls - Ķīnas princese.

Darbība no sākuma norisinās Oksfordā, kurā Šerloks Holmss ir nevis studenta statusā, bet apkalpotāja statusā. Pēc tam jau Londonā, Parīzē un Konstantinopolē.

Kārtējais pastaigas aplis Ludzā

Mazs līkums Ludzas nomalē

Nedaudz dekoru Ludzā

Aizvilkāmies līdz vietai, kas reiz bija minihess

Un tas ir Lakijs

Priekš manis tas bija skrējiens, lai turētos līdzi garkājainu puišu lēnai iešanai

Man tas bija pavisam piedzīvojums un ekstrīms. Ar visādām plānu nemitīgām maiņām. Vietā teiciens "Ne pa dienām, bet pa stundām". Vispirms - bija jau dažas dienas iepriekš sarunāts, ka pie dēla aizbraukšu uz praktiski visu dienu šorīt ar vienu no "agrajiem" autobusiem. Tas ir, 7.50 no Ludzas ar piebraukšanu vajadzīgajā pieturā 8.20. Labi, ka autobusā izvilku telefonu, lai piezvanītu, ka braucu. Un tikai tad pamanīju izsūtīto īsziņu (nesaprotu, kā nebiju pamanījusi agrāk, kad  vaktēju pulksteņlaiku, lai izejot no mājas nenokavētu uz to autobusu), kurā "Mammu, nebrauc, mēs uz Ludzu brauksim paši, sagaidi autoostā". Labi, kāpu no autobusa ārā un gāju mājās. Labi, ka man biļete "pa nullēm", nebija naudiņas tērētas.

Mājās sazinājos, sapratu, ka man dēlu & kompāniju jāsagaida autoostā 10.03, kad ienāca viņu autobuss. Un te sapratu, ka man tā kā būtu pēc visas pastaigas pa Ludzu un Ludzas novadpētniecības muzeja pamatekspozīcijas apskates tā kā uz to galu jāaizbrauc būs ar secīgo nakšņošanu. Jau iestājās iekšējs sapīkums. No rīta puika plānus pamaina, tagad vēl Toms ievieš korekciju. Un - mugurenē līdzi tikai tabaka, cigarešu taisāmais aparātiņš un čaulītes. Kompis - mājās palicis, jo nebija man nolūka nakšņošanai. Piktojos uz iekšu un nekašķojos.

Joprojām vācu linkus

Latvija, latvieši (arī citas baltu tautas)

1. Aizliegtā Baltijas vēsture: kādēļ aizliedza latviešu un lietuviešu DNK. Nezinu, liekas murgaini, bet neesmu pārliecināta. Klips krievu valodā.
2. Pļāpīgais poliglots kaimiņos - mājas strazds.
3. Kurši: Baltijas pirāti, kurus baidījās vikingi. Klips krievu valodā. Pietiekami izsmeļoši un neizskatījās pēc Vikipēdijas pārstāsta.
4. Ludzas asuškas: Latgales kulinārais magnēts|Jorens Zemzaris.
5. Par Elizabeti Stoketu/Lizeti Tērveti.

Pa ceļam uz veikalu pamanīts

Pavisam drusku šodienas Ludzas prieciņš (un šoreiz Toms nepukstēja, ka varbūt par daudz tās mājas bildēju)

Vakardienas pastaigas bildes no Toma fotoaparāta (apjukušā kārtībā)

Kaut kas no cikla "Kāpēc man to vajag?"

Šoreiz ne par to, ka "augšā" izdomā/uzstāda kādus noteikumus, kurus "apakšai" ievērot liekas ne pārāk loģiski un vajadzīgi. Par ko tamlīdzīgu esmu "izplūdusies" daudz un dikti. Es šoreiz par to, ko piedāvā tehnoloģiju attīstība vai modes industrija.

Un tiešām - saņemot informāciju par kaut ko jaunu tehnoloģijās, to jaunumu piedāvātajām iespējam, man vienmēr vispirms "ieslēdzas" jautājums "Vai man to vajag? Priekš manis tas ir lietderīgi un noderīgi?".

Sākšu ar to, ko piedāvā visādu transportu gadījumos. Un - noteikti atkārtojos - man braukšana sabiedriskajā transportā pa visu Latviju ir par brīvu. tad nu kādēļ man jātērē naudiņas un jāpērk biļete internetā braucienam ar vilcienu? Man pietiek uzrādīt biļešu kasierei stacijā vai biļešu kontrolierei vilcienā savu invaliditātes apliecību un saņemt biļeti "pa nullēm". Bez naudas tēriņa. Tāpat - priekš kam man aplikāciju mobilajā telefonā, lai Rīgas pilsētas sabiedriskajā transportā noskanētu brauciena biļetes svītru kodu? 100% atlaidi pamatojošais dokuments arī tur "strādā". Tālāk. Priekš kam man automašīna, pēc kuras vajadzība man uzrodas labi, ja reizi, divas gadā (ja ne vēl retāk)? Kādēļ man tērēt laiku un naudu, lai tiktu pie transportlīdzekļa, kurš lielāko mūža daļu nīks kaut kur garāžā?

Kārtējais aplis Ludzā it kā ar mērķi aiziet uz izstādi Ludzas novadpētniecības muzejā

Jau februāra beigās pamanīju informāciju, ka Ludzas novadpētniecības muzejā (par pašu muzeju rakstīju jau gadus iepriekš) apskatītu divu vietējo mākslinieku gleznu izstādi (afiša ar vārdiem ir nobildēts, kaut kur bildēs atradīsiet). Tad nu gājām un aizgājām, bildējām gan turpceļā, gan atpakaļceļā.

Pati izstāde - vairums apskatei piedāvātā ir zīmējumi ar reliģisku domu, bija arī ilustrācijas grāmatai (laikam par ko no cikla par senlatviešiem) un dažas gleznas uz audekla. Man patika izstādes kompaktums un siltums. 

Vākums. Linki

Pasaulē, vispār kas interesants

1. Mākslīgais intelekts veidojies jau 3000 gadus.
2. Kā veidojas mākoņi.
3. Normana Deivisa grāmata "Dieva spēļu laukums. Polijas vēsture". Iepazīstina redaktors.
4. Man likās interesanti. Par bijušo laikam Ugandas (laikam) prezidentu. Tiesa, nepārbaudīju teikto.
5. Kur izzuda šumeri? "Pirmās" civilizācijas noslēpums. Klips krievu valodā.
6. Pie vīra 12 gados, bruņinieki-skufi, uzticības jostas. Īstie viduslaiki. Klips krievu valodā.
7. 33 vēstures varoņi, kuri patiesībā bija briesmoņi. Klips krievu valodā.

Saulrieta laiks, ruds pozeris un pīles

Izgājām uz vakara apli. Sakratīt apēstās pusdienvakariņas. Bildes - ņemiet par labu Ludzas nomali.

Šodienas aplītis Ludzā

Tādai kā kārtējās saulainās dienas izstaigai. Toms teica, ka Rīgā esot štruntīgāks laiks. Un ja nu kas, maršrutā redzējām pie dažām mājām sniegpulkstenīšus.

Tumsā un mākslīgā apgaismojumā krāsas un pilsēta izskatās savādāk

Vakar vakarā devos uz Ludzas staciju sagaidīt Tomu, kurš atbrauca ar vakara vilcienu, kurš Ludzā pienāk 20.54. Nu nenoturējos pa ceļam uz staciju pabildēt. Satumsusī Ludza laternu gaismā izskatās aizraujoši un fascinējoši. Pie viena - mazpilsētas efekts, jo ielās sastaptos gājējus var pielīdzināt "Pilsēta guļ, nav neviena cilvēka".

Par noteikumu un tiesību būšanām

****

Zinu, ka par noteikumu tēmu esmu daudzkārt runājusi. Šis teikums ir uz turieni, kur parādās daudzi raksti, kuros esmu paudusi savu nostāju par noteikumiem. Bet laikam atkal atradies kas tāds, ko gribas pateikt tēmā.

Mūsu dzīvi visu laiku regulē kaut kādi noteikumi. Piemēram, Ielu satiksmes noteikumi, Darba līguma nosacījumi, uzvedības noteikumi kādās sabiedriskās vietās un vēl daudz citu visdažādāko noteikumu. Mēs tos visus pieņemam, daudz nedomājam par to, ka šie noteikumi ar kaut ko iegrožo mūsu brīvību, mūsu tiesības uz kaut ko. Tie ir un ir. Mūsu ikdienas norma. No noteikumiem nekādi un nekur nu nesanāks izvairīties. Pat uz vientuļas klints kaut kur okeāna plašumos vientuļam cilvēkam ar laiku atradīsies kādi nebūt noteikumi, kurus ievērojot viņš uz tās klints spēs noturēties un izdzīvot.

Drusku par saprātu un ne saprātu tehnoloģijas izmantošanā

Sākšu ar to, ka laikos, kad mana paaudze bija nu ļoti jauna, tapa visos un visur bazūnēts, ka televizors esot ļaunums. Pie tā jaunatne pavadot pārāk daudz laika. Un  tas bija ņemot vērā to apstākli, ka tajos laikos televīzija visādas programmas sāka raidīt apmēram no 14.00 dienā, rīta cēlienos vairumā gadījumu tika translēti kaut kādi skolām adresēti pārbaudes darbi (analogs mūsdienu centralizēto pārbaudes darbu papīra formātam) vai ekstra gadījumos PSRS ūber augsto amatpersonu (piemēram, Brežņeva) bēru ceremoniju. Mana dēla ūber jaunības gados - "ļaunums" bija dators, pie kura jaunā paaudze pavadot pārāk daudz laika. Tagadējai jaunatnei - "ļaunums" esot mobilais telefons.

Šajā gadījumā - ir viena būtiska nianse. Ar televizoru vai datoru (pat klēpjdatoru) rokās neviens pa pilsētu nevazājās. Pārāk neērta būšana. Toties tos mobilos telefonus var mierīgi iebāzt kabatā, turēt plaukstā.

Neliels līkums pa Ludzu un Ludzas pilskalnu

Laiks jauks, tādēļ pusdienlaika beigās tuvāk pēcpusdienai izgāju kārtējo loku pa pilsētu un pie viena uzrāpos pilskalnā. Var jau būt, ka kādās bildēs atkārtošos.

Tik tā, pa virsu pārskrienot

****

Janvārī, kad bija skaidrs, ka dodos prom no Vecmīlgrāvja dzīvesvietas, bija zināma "Kā būs, kas būs un es te jau gadus esmu nodzīvojusi..." un nedaudz piesardzības. Tomēr, tagad, Ludzā jau oficiāli mēnesis nodzīvots (ar visām manām lēkāšanām uz Rīgu), bet nav nožēlas par Rīgas pamešanu un ilgu pēc tās dzīvesvietas Rīgas Vecmīlgrāvī. Nav to ilgu un skumju, kādas bija toreiz, kad nācās Ludzu pamest un atgriezties Rīgā. Un es taču Rīgā esmu nodzīvojusi krietni vairāk, ilgāk nekā Ludzā kopumā (šī ir trešā reize, kad uz Ludzu top pārbraukts). Hm. Arī tā notiek. 

****

Vakar. Ludza -> Rēzekne -> Rīga aplauziens pie Geto muzeja -> ieskrējiens Vecrīgas stūrītī

Lieku šodien, jo vakar, braucot uz Rīgu, kompi līdzi nepaņēmu, mājās atstāju. Un, atkal - būs trīs bilžu bloki, bildes vairāk nedaudz, nekā iepriekšējo reizi braukājot.

Ludzas skatus nebildēju, tos jau Ludzā dzīvojot un staigājot vēl sabildēšu. 

Braucu atkal ar autobusu caur Rēzekni. Autobuss atkal iekavējās pienākt manā pieturā, toties pa ceļam kur iedzina to laiku un Rēzeknē pienāca pēc saraksta. Gaidot autobusu uz Rīgu apmetu kārtējo nelielo līkumiņu un sabildēju drusku.