Par noteikumu un tiesību būšanām

****

Zinu, ka par noteikumu tēmu esmu daudzkārt runājusi. Šis teikums ir uz turieni, kur parādās daudzi raksti, kuros esmu paudusi savu nostāju par noteikumiem. Bet laikam atkal atradies kas tāds, ko gribas pateikt tēmā.

Mūsu dzīvi visu laiku regulē kaut kādi noteikumi. Piemēram, Ielu satiksmes noteikumi, Darba līguma nosacījumi, uzvedības noteikumi kādās sabiedriskās vietās un vēl daudz citu visdažādāko noteikumu. Mēs tos visus pieņemam, daudz nedomājam par to, ka šie noteikumi ar kaut ko iegrožo mūsu brīvību, mūsu tiesības uz kaut ko. Tie ir un ir. Mūsu ikdienas norma. No noteikumiem nekādi un nekur nu nesanāks izvairīties. Pat uz vientuļas klints kaut kur okeāna plašumos vientuļam cilvēkam ar laiku atradīsies kādi nebūt noteikumi, kurus ievērojot viņš uz tās klints spēs noturēties un izdzīvot.

Piedzīvojums internetā

Nesen bija neliela izklaide internetā. Apmēram diennakti ilga.

Man feisbukā atrakstīja sieviete, kura nav un nebija piedraugota. Atsūtītais teksts - lauzītā latviešu valodā, acīmredzami izmantots Google Translation ļoti zemās kvalitātes pakalpojums. Teksta saturs - gribot man noziedot 320 000 eiro jo pati mirstot nost no smagas saslimšanas, tuvinieki neesot, negribot šo naudu atstāt valstij. Un lūdza man iedot savu e-pasta adresi. Uz lūgumu sarunu turpināt pašā feisbuka čatā izteicās, ka vēloties sīkāk pastāstīt par problēmu, feisbuka čats viņai neesot ērts. 

Izlasot visu penteri bija skaidrs, ka kārtējais krāpšanas mēģinājums. Izskatījās, ka ir vēlme izkrāpt naudu vai personas datus kādām tur savām vajadzībām. Varēju jau to visu apštopēt pašā sākumā, bet uzradās nejauka vēlme drusku to sievieti pakacināt, pašu drusku pavilkt aiz deguna. E-pasta adresi nosūtīju, galu galā kur problēma? It sevišķi, ja caur šo adresi manos datos īpaši neiedzīvosies un naudu arī nu nekādi izpumpēt nevar (ņemot vēl vērā to apstākli, ka man ar to naudu ir kā ir, ar lielu rēķināšanu kaut kā pietiek tik nepieciešamajam). Pie viena e-pasta sarakste saglabājas, ja vien pati neizdomāju "patīrīt" ienākošo/izejošo saraksti. Nu, katram gadījumam. Pie kam, bija arī neliela interese par to, ko tad būtne sacerēs savā vēstulē, kurai nu bija jāpienāk uz e-pastu.

Uz e-pastu pienāca tas pat teksts, kas feisbuka čatā. Copy - Paste. Nekā vairāk. Un lūgums pastāstīt par sevi. Protams, neizplūdu. Tas, ko viņai uzrakstīju par sevi, saturēja krietni mazāk informācijas nekā CV, kuru periodiski sūtu potenciālajiem darba devējiem meklējot piemērotu darbu. Pie viena uzrakstīju jautājumu - kāpēc viņa vēlas naudiņu man atdot. Viņas mītnes zemē - Francijā (nu, tā tika teikts viņas feisbuka profilā) ir taču visādas iespējas līdzekļus novēlēt bērnunamiem, kādiem sociāliem mērķiem u.tml.

Dāmu nesamulsināja tas, ka par sevi izteicos skopi (maigi sakot) un arī pajautāju par viņas pamatojumu tam, ka vēlos uzzināt par to, kāpēc tieši man to naudu vēlas noziedot. Tik iedeva sava advokāta e-pastu, telefona numuru. Lai sazinātos ar viņu, ko vairāk uzzinātu. 

Uzrakstīju tam advokātam, pie viena ar to kundzi vēl nedaudz sarakstījos. Jo viņa nāca klajā ar paziņojumu, ka līdzekļi tikšot sadalīti trīs daļās - 15% bērnunamiem, 15% sociālajām vajadzībām, pārējais - būšot man. Uz jautājumiem - kuram tad vajadzēs tos procentuālos līdzekļus izdalīt adresātiem un cik tad lielu summu dāma taisās man piešķirt, atbildes nebija, tik lūgums saziņai ar advokātu un sekošana tā norādījumiem. 

Tam sekoja komunikācija ar advokātu. Kungs man kādu laiciņu prasīja Watsapp numuru, lai par visu aprunātos. Pie trešās reizes beidzot saprata, ka man Watsapp nav un sarunu nāksies turpināt e-pastā. Pie kam:

        1. Man tiešām uz doto brīdi nav Watsapp;

       2. Pat ja būtu, nedotu. Ja reiz rakstītais teksts dažas reizes jāpārlasa, lai saprastu pausto, tad saruna Watsapp būtu galīgi garām, jo nesaprastu neko.

Kungs nomierinājās, tik sāka ko rakstīt par sertifikātu attiecībā uz manām iespējām saņemt kundzes naudu. Pie kam man esot šis sertifikāts, kurš saturēšot informāciju par to, ka saņemšu kundzes naudu, jāparaksta. Mans jautājums kungam - kas ir sertifikāts šajā gadījumā, jo pastāv taču mantojuma līgumi, un kā reāli iespējams dokumentu parakstīt, ja man nav e-paraksta (un nav arī pēc tā vajadzības). Un it kā jau pareizi būtu parakstīties par saņemšanu, nevis kādu nesaprotamu dokumentu par to, ka varbūt kaut kad saņemšu naudiņu. Atbilde nesekoja, toties tika atsūtīti jautājumi, visai privāti. Ķipa, vajadzēja nosaukt vārdu, uzvārdu, vecumu, mītnes valsti, pilsētu, adresi. Pie kam netika atsūtīta kāda anketa (kā bija solīts), bet pašā e-pastā brīvā formā ierakstīts. Es varbūt piekasos par daudz, bet nu aizrakstīju jautājumu - kādēļ vajadzīgi mani dati, ja mēs vēl neesam tikuši līdz kādai nebūt domai par dokumentu parakstīšanu. Nebija taču noskaidroti naudas saņemšanas noteikumi, tie procentu sadalījumi, pat ne tas, kā man būtu jāparaksta jel kāds dokuments. (Pie kam, es gan pārītim neko neteicu, bet - mans vārds, uzvārds parādās pie e-pasta, feisbuka čatu arī lietoju ar vārdu, uzvārdu, mītnes valsti un pilsētu arī var atrast tajā pat feisbukā, manā profilā. Kur problēma apskatīt?)

Uz visu šo atbildēts netika, tik lūgums viņam uzticēties un uzrādīt manu personu apliecinošo dokumentu. Jautājums par to, kā viņš stādās priekšā šo uzrādīšanu, ja mēs esam katrs savā pusē internetam un laikam jau dažādās Eiropas valstīs, palika bez atbildes. Tik tapa atsūtīts ieskenēts dokuments ar fotogrāfiju. Dokuments franču valodā. Nu, sorry. Tā arī aizrakstīju, ka nav īsti izpratnes par to, kas ir šis dokuments, jo franciski ne lasu, ne runāju. Un līdzīgā veidā kādu nebūt savu dokumentu nevaru nosūtīt kaut vai tādēļ, ka man nav skenējamais aparāts mājās (un, interesanti, kam tas mājas vajadzīgs?). Un pie viena lūdzu atkārtoti man pa punktiem atsūtīt visus naudas saņemšanas noteikumus, kurus kundze izvirzījusi, kādi tad īsti dokumenti tiks sastādīti šim pasākumam, kā būs realitātē iespējams dokumentus pirms parakstīšanas pārlasīt un galarezultātā parakstīt. Nu, visu procedūru. Un tik pēc tam varētu būt kaut ideja par manu datu izmantošanu. Jel kā. 

Pie viena jau apsvēru variantu par kāda nebūt pazīstama jurista iesaistīšanu. Drošs paliek drošs.

Pie pēdējiem jautājumiem sarakste izbeidzās. Kungam un kundzei aptrūkās pacietības atbildēt uz maniem jautājumiem. Tas tiešām aizņēma diennakti, kurai pa vidu bija nakts miega pauze.

Morāle no visa tā kāda? Pirmkārt jau tas, ka pavisam svešs cilvēks grib iedot naudu. Pie kam izmantojot interneta plašumus. Un, ja gribētu tiešām to darīt, pēc savas idejas motivācijas palūgtu bankas konta numuru un aizskaitītu naudu. It īpaši ja pārskaitījuma motivācija - ziedojums. Papildus kaut uz e-pastu atrakstītu visus ar ziedojumu saistītos noteikumus nepārprotamā formā. Ja mēs aizņemamies, aizdodam kādam naudu - tas notiek ļoti pazīstamu cilvēku lokā. Noteikumi ir skaidri. Bet ja naudas devējs ir pavisam svešs cilvēks, kurš to naudu piedāvā no brīvas gribas - tur tiešām jābūt skaidriem jautājumiem par noteikumiem. Un, ja nepieciešams parakstīt vai redzēt kādus dokumentus, nu, jābūt iespējai to visu nokārtot tiešā komunikācijā vai arī kādam citam mehānismam atrunātam kā to visu izdarīt. 

Pie viena te vēl jautājums par to, ka devējam un saņēmējam dažādas sarunas/rakstu valodas. Pie kam tas, ka abi nepārvalda otra valodu. 

Zinu situācijas, kad pakalpojuma sniedzējs un saņēmējs ir dažādās valodās runājoši/rakstoši cilvēki. Tomēr viņu komunikācija normālformā ir skaidra noteikumu informācijas aprite un prasību nepārprotams formulējums. Ieskaitot dokumentu, to kopiju aprite. Iepriekš izklāstītajā situācijā - man bija pārāk daudz jautājumu, uz kuriem nesaņēmu nepārprotamas atbildes. Tik darbības klišejiskums no piedāvātāju puses. 

Var jau būt, ka piekasos. Bet man tomēr šādā situācijā gribas skaidrību un konkrētību. Pretējā gadījumā tas viss pārvēršas par izklaidi. 

Tēmas laikam vairākas. Tik viedoklis.

Laikam jau zināmā mērā kaut kur kaut kā atkārtošos. Bet - nu sanācis medijos lasīt, sastapt to, kas kādam varbūt nav "aizgājis". Un kautrs lūgums - tomērt izlasiet līdz galam. Un tik tad, ja nu dikta vēlme, tad komentējiet...

1. Esošā kara sakarībā ir sanācis saprasties viedoklī par to, ka tie, kuri izpilda nejauku, pat nepieņemamu rīkojumu (nu, to rīkojumu var nosaukt par pavēli, likumu vai kā citādi, bet būtība jau no tā nemainās), ir pat vainīgāki par tiem, kuri to nejauko rīkojumu izteikuši. Karošanas sakarībā, savā ziņā sapratne. 

Bet zināmi nepieņemamie rīkojumi jau sarodas ne tikai saistībā ar karošanu. Tālu senatnē nav jāmeklē - pietiek atskatīties uz relatīvi neseno jampadraci ap Covid-19 karantīnām un ar tām saistīto masku nēsāšanu. 

Nu, vadošās personas varēja izteikt šo savu noteikumu. Bet, ja lejupejošā eskalācijā, neviens to noteikumu neievērotu, tās personas varētu kaut uz galvas ap ugunskuru lēkāt, jēgas nekādas. Tāpat ar tām maskām. (Kaut arī zināms pluss tām maskām ziemas periodā - deguns nomaskēts un nesalst; palielos mīnusos tam degunam vienalga kaut kas tiek "mānīts" virsū, lai nesalst). Un divu metru distance karantīnas laikā? Nopietni? Veikalā rindu pie kasēm kā un kas regulēs? Un sabiedriskajā transportā it īpaši? Sabiedriskā transporta mērvienības atbildīgajām institūcijām ir tik cik ir. Karantīnas un distancēšanās gadījumā tās vienalga vairāk nekļūs, nav jau amēbas, kuras dalās pēc garastāvokļa. Un transporta vadītāji arī. Un maksimumstundās - galvenais jau tajā transportā iespraukties, nevis tie divi metri. Transportā sēdekļi kā šaha lauciņi atzīmēti? Bet ejās stāvošie kā? Iekļuva transportā un par mušām uzreiz kļuva tik ļoti, ka nav sablietēti kā siļķes konservkārbā?

Šī rīta Domas

Nenoliedzu, ka var jau būt, ka zināmā mērā un kaut kur atkārtošos. Neņemiet  ļaunā, bet jārunā laikam ka ir.

Vispirms atkal un atkal par prostitūciju.

To var droši dēvēt par sociālu pakalpojumu, kuru galvenokārt izmanto vīrieši. Kamēr vīriešiem būs vēlme izmantot prostitūtu pakalpojumus, tikmēr pastāvēs šis sociālai piedāvājums. Un nav ko te moralizēt un nosodījumā kratīt pirkstus. Šīs meitenes piedāvā savus pakalpojumus tieši un nepārprotami, ieskaitot pakalpojuma cenu. Viņas ir godīgākas par tām meitenēm/jaunkundzēm, vai kā nu viņas nosaukt, kuras kavalierus maina kā cimdus/makijāžu vai ko nu tur vēl; vienu "izslaucot'' līdz bankrotam un tad līgani pārejot nākamā kavaliera apskāvienos un maka iztukšošanā.

Un kā pieklājīgi saukt visus tos intīmos sakarus, kuri ne vienmēr pāraug laulībā? Pārīši veidojas un izjūk, bet viņu saskarsme atstāj sekas viņu dzīvē un fizioloģijā.

Izvēle, iespēja

Laikam jau par šo esmu izvāvuļojusies visādi un uz riņķi. Kā citu tēmu piedevas. Šoreiz pamēģināšu atsevišķi koncentrētāk.

Manuprāt, tie, kuri kladzina, ka esot kaut kā rīkojušies tāpēc, ka nav bijusi cita iespēja, liekuļo. Kāpēc tāds viedoklis? Jebkurā situācijā dzīve piespēlē vismaz divas iespējas, kuru izmantot - tā jau katra paša ziņā. Dzīve piespēlē iespējas, kuru izvēlēties - jau paša ziņā. Gluži kā paklūpot un nokrītot. Var piecelties, noskurināties un iet tālāk. Bet var palikt guļot un vaimanāt par to, ka paklupis un nokritis (pat bez "bojājumiem"). 

Jebkurā situācijā ir tikai - darīt vai nedarīt. Un "tāpēc, ka...." jau ir pēcmotivācija.

Tāpat, kā atruna "mani piespieda darīt" ir zināmā mērā komiska. Komiska tajā ziņā, ka - vai tad kāds reāli spieda, grūda? Tika piedāvāta iespēja darīt vai nedarīt un papildus izvirzīti noteikumi, kas pavada katru izvēli. Katra paša ziņā ir izvēlēties to, kas pašam lielas svarīgāk.

Reaģēt kaut kādā situācijā uz šantažētāju? Šis - kā papildinājums izvēlēm. Kaut kā neatņemama sadaļa laikam...Atgriežoties pie šantažēšanas. Ir muļķīgi "uzrauties" uz šantažētāju, kurš laikam ka "uzracis" iemeslu savai darbībai. Katrs jau dara kā grib, bet vai nav vienkāršāk, ar mazākām sekām, uzreiz pavisam atklāt šantažēšanas iemeslu? Šantažētājs jau neatstāsies, "vilks un vilks" naudiņu. Un, ja šantažētājs iekritīs, gan jau ka tas iemesls atklāsies galīgi un negrozāmi, galarezultātā sanāks paliels skandāls, un naudiņa vēl iztērēta...

Tas tā, īsumā. Un gan jau ka kādam atradīsies kāds cits viedoklis.

Noteikumi

Lasu feisbukā un ķiķinu savā nodabā. Kaut kas ir sagājis greizi ar visiem tiem pandēmijas, vakcinācijas pasākumiem un pretpasākumiem.

Labi, ne visi atbalsta pandēmijas sakarā esošos noteikumus, arī vakcinācijas obligātumu, it īpaši tajās grupās, kuras ir ikdienā ciešā saistībā ar citiem cilvēkiem. Ir vēlme ko mainīt esošajā situācijā. Bet, mīļie, ne jau pieprasot noteikumus, kuri atļauj neievērot noteikumus. Sviests kaut kāds. Vai tad zaglis tumšā ielā kādam prasa atļauju apzagt zinot, ka zagt nedrīkst? Zog un viss.

Par pretenzijām pret valdību runājot. Nu, man arī ne visās jomās apmierina valdības darbība. Bet tā ir mana neapmierinātība. Nekad to nepasludināšu par visas tautas neapmierinātību. Mēs taču esam tik dažādi, katram patīk/nepatīk māte, meita, kleita. Līdz ar to nesen feisbukā parādījusies informācija par to, ka kāda organizācija, kuras petīciju parakstījuši nu ļoti daudzi cilvēki, visas tautas vārdā pieprasa valsts vadītājam veikt kādas darbības steidzamā kārtībā. Prasības, kuras saistītas ar pret pandēmijas pasākumiem un vakcināciju pret pandēmiju izraisošo slimību. Nu, pankūka, kā var relatīvi nelieks cilvēku kopums izteikties citu cilvēku vārdā, ja tam nav līdzpilsoņu deleģētas pilnvaras? Ir cilvēki, kuri šim prasībām piekrīt pēc noklusējuma, pat ja nav parakstījuši petīciju, ir cilvēki, kuri nepiekrīt. Un, ja īpaši piesienas - kā mazs bērns var piekrist tam, par ko viņam vēl nav pat izpratnes? Un cilvēks medicīniskā komā? Viņi taču arī ir tautas sastāvdaļa.

Pie viena - man nu ļoti nepatīk tas, ka daudzi, komentējot kādu tēmu, zināmā mērā "aiziet oftopikā". Tas ir, nevis izsaka savu viedokli par pavediena pamattēmu, bet jau publicē savu viedokli par kāda privāto dzīvi, veselibas stāvokli u.tml. Vispār bārsta aizskarošas frāzes nepadomājot par to, ka tas ir nevietā, nepieklājīgi u.tml. Vispār jau pat likuma kārtībā sodāms, ja kas. Ja tiek apspriestas kādas darbības, kuras nepatīk, tad, velns parāvis, šīm darbībām nu nav nekāda sakara ar apspriežamo tēmu. Un, interesanti zināt, kā darbības veicēja privātā dzīve atsaucas uz līdzcilvēkiem, uz kuriem nu noteikti attiecas tik tas, ko kāds ir paveicis publiskā jomā? 

Tagad vēl - nu jau ir galējā galējība. Daži izdomājuši pie valdības ēkas protestēt pret gaļas dzīvnieku audzēšanu un pēc izmantošanu pārtikā. Piekrītu tik tālu, ka tas zvēriņš jātur normālos, dzīvošanai un augšanai piemērotos apstākļos. Rezultāts būs visādā ziņā pozitīvs. Tai pat laikā - cilvēks jau no pašiem, pašiem, pašiem pirmsākumiem ir gaļēdājs, mājdzīvniekus audzē pārtikai lai nebūtu katru reizi jāiet mežā pēc gaļas medījuma (un nekad jau nevar zināt izdosies to zvēru nomedīt vai nee). Ja kādam nu ļoti negribas pārtikā lietot gaļu, kas nu liedz. Brīva izvēle. Bet nu nevajag šo viedokli uzspiest tiem, kuri grib to gaļas kotletīti, karbonādīti. Prasīt visiem bez izņēmuma - nu, tad jau prasīt lai visas stirnas pārstāj ēst zāli un sāk zvejot zivis.

Tik tā, pa virsu pārskrienot

****

Janvārī, kad bija skaidrs, ka dodos prom no Vecmīlgrāvja dzīvesvietas, bija zināma "Kā būs, kas būs un es te jau gadus esmu nodzīvojusi..." un nedaudz piesardzības. Tomēr, tagad, Ludzā jau oficiāli mēnesis nodzīvots (ar visām manām lēkāšanām uz Rīgu), bet nav nožēlas par Rīgas pamešanu un ilgu pēc tās dzīvesvietas Rīgas Vecmīlgrāvī. Nav to ilgu un skumju, kādas bija toreiz, kad nācās Ludzu pamest un atgriezties Rīgā. Un es taču Rīgā esmu nodzīvojusi krietni vairāk, ilgāk nekā Ludzā kopumā (šī ir trešā reize, kad uz Ludzu top pārbraukts). Hm. Arī tā notiek. 

****

Drusku atkal ko izvērtēt

1. Attieksme pret pornofilmām mainījusies gadu gaitā. No jaunības intereses kā pret aizliegto augli, vēlāku gadu nosodījumam, tagadēju attieksmi pret tām.

Par nosodījumu runājot. Vai vajag nosodīt? Ja šīs filmas uztver kā mācību līdzekli jaunuļiem, kuri tik sāk apgūt savu izpratni, rīkošanos šajā lauciņā, vēlāku gadu ideju ģeneratoru savas gultas dzīves kvalitātes atjaunināšanai - tad viss nostājas savās vietās. Galu galā - vecāki savas gultas priekus nu nedemonstrē bērniem kā mācību līdzekli, vēlākos gados - nu neskraidām pa kaimiņiem, draugiem, līdzpilsoņiem meklēt, vērojumā iegūt jaunas idejas šai darbībai. 

Uztvert mācību līdzekli kā nopietnu mākslas darbu? To laikam tik dara kāds ar nu ļoti ierobežotu dzīves skatījumu. Filmas ar seksa skatiem nodefinēt kā mākslas filmu? Scenāristam, režisoram pietrūkušas prasmes radīt pietiekoši garu sižetu savas domas izteikšanai. Seksa ainas piepilda ētera laiku, pastiepj filmu garumā un aizpilda citu prasmju trūkuma robu.

2. Līdzcilvēku apvainošana kā pērkamu subjektu, vaimanāšana, ka viss šajos laikos kļuvis pērkams, pārdodams. Mīlīši - visos laikos viss ir bijis pērkams un pārdodams. Mēs savu laiku, darba rokas un darba prasmes ar darba līgumu pārdodam darba devējam par darba devēja noteikto atalgojumu, ar puķēm, konfektēm, atraktīvismu u.c.u.tml. nopērkam iepatikušos meiteni/puisi. Laulības institūts ir pirkšanas/pārdošanas akts jau pēc noklusējuma.

Vienas nakts tauriņi kopsummā ir lētāks seksuālo vēlmju apmierināšanas variants. Sieva, stabila mīļākā (prioritāri kā seksa partneris) izmaksā dārgāk. Un vīrietis izvēlas prioritātes - vai nu pietiek ar reizīgiem kontaktiem starp pārējām aktivitātēm vai arī kopdzīve ar kādu. Kādā mērā viņš ko var atļauties. Pie viena - kaut no materiālā viedokļa - ja reiz ir stabila sieviete blakus, vai var materiāli atļauties kādus blakussakarus? Tik jautājums tiem, kuriem ir ne tikai sieva mājās, bet arī viena, otra, ceturtā mīļākā - jūs esat tik bagāti, ka varat atļauties vairākas sievietes vienlaicīgi? Ja ir vairākas sievietes vienlaicīgi, nav ko bļaut, ka ir trūkums, nepietiek naudas.

3. Laikam šo jau būšu kur iepriekš izteikusi. Noteikumi, likumi ir aktuāli, ja tos ievēro. Ja noteikumus, likumus ignorē visi bez izņēmuma, tie atmirst paši no sevis. Galu galā mums neviens neskraida pakaļ ar cirvi rokās un nespiež ievērot noteikumus, likumus.

Spilgts piemērs ir sejas masku lietošana pēdējos gados Covid pandēmijas sakarībā. Paši vien valkājam, ievērojam noteikumus. Tad ko bļaut, lai valdība atceļ noteikumus un atļauj tās nevalkāt? Vai valdības pārstāvji skrien katram pakaļ un uzvelk to masku? Ja neviens nevalkās, noteikuma radītāji varēs stāvēt uz ausīm - vienalga, savām vai kaimiņu Ješkas. Vienkārši nāksies padomāt ar galvu, pameklēt ko citu, ko citi noteikti ievēros. Neievērotājus sodīs? Nonsenss - visu sabiedrības kopumu praktiski vienlaicīgi sodīt ir praktiski neiespējami, un kas tad būs sodītāji - tie paši, kas ir kopā ar visiem un neievēro? Mazie zaļie cilvēciņi no kosmosa?

Noteikumi un tamlīdzīgas lietas

Pēc noteikumiem uz katra pārdodamā produkta jābūt etiķetei ar šī produkta sastāvu, ieskaitot E-vielas. Taču šīs etiķetes ir drukātas tik sīkiem burtiem, ka pat cilvēks ar normālu redzi bez palielināmā stikla neiztiks, lai to visu izlasītu. Un ja tas ir uzdrukāts uz plastmasas/stikla iepakojuma, tad reizēm arī palielināmais stikls nepalīdzēs. Vai varat iedomāties skatu lielveikalā, kad cilvēki ar palielināmajiem stikliem lasa preces sastāvdaļas uz tās iepakojuma? Visai amizants skats sanāktu. 

Tas pats ir arī ar aptiekas zālēm, kuras reizēm tiek pirktas pēc receptes. Lietošanas instrukcija rakstīta sīkā drukā un obligāti vismaz divās valodās. Un atkal ir nepieciešams palielināmais stikls, lai saprastu visas ar zāļu lietošanu saistītās lietas. 

Vai ražotājiem ir tik grūti to visu padarīt saprotamāku lietotājiem? Vai Pārtikas Veterinārais dienests nevar ko darīt lietas labā?

Un kā atšķirt ģenētiski modificētos produktu no ekoloģiskajiem? Ierindas pircējs jau skatās uz sava maka biezumu un reizēm meklē lētākos vai atlaižu produktus.

Un kas ir ar nosacīti vasaras augļiem un dārzeņiem? Ziemā pirktās zemenes garšo pēc plastmasas, avenes un mellenes neesmu ziemā pirkusi, tāpēc īsti  nezinu pēc kā tās garšo.

Vai pārtikas un zāļu ražotājus nevar pārbaudīt biežāk un bez iepriekšēja brīdinājuma? Pati reiz strādāju farmaceitiskā rūpnīcā par kontrolparaugu noņēmēju un zinu, kā tur viss no iekšienes notiek, ieskaitot darba apstākļus un noliktavu sistēmu.

Atpakaļ

Esmu atpakaļ Rīgā. Draugi apmaksāja vietu hostelī uz mēnesi, kaut gan laikam tik ilgi te nenodzīvošu. Atradīsies kas cits dzīvošanai. Par hosteli pastāstīšu mzliet vēlāk, tagad pievērsīšos iemesliem, kāpēc esmu atpakaļ Rīgā par spīti tam, ka man tā vieta Iecavas pagastā patika.

Man tur patika vieta, saimnieki, suņi un truši. Patika ērtā satiksme ar Rīgu tajās retajās reizēs, kad vajadzēja aizbraukt uz lielpilsētu un nokārtot lietas. Saimnieki bija pretimnākoši. Patika tas, ka bija dzīve atsevišķā mājiņā. 

Visa tā dēļ jūtos vainīga, ka naturāli aizbēgu, kad patrāpījās izdevība to izdarīt.

Gandrīz jau biju samierinājusies ar lauku darbu smagumu un pamazām notrulināšanos, kad nekas vairs neinteresē un katru brīvo brīdi izmantoju, lai vārtītos gultā un savāktu kopā savas nogurušās miesas. pat saimnieka iedoto disku ar filmām vairs neskatījos, jo jutos pārāk nogurusi. Darīju visus darbus, kurus lika darīt. 

Protams, pati vainīga, ka nerunāju ar saimniekiem, ka ir drusku par grūtu un varu arī nepavilkt vasaras ravēšanas laiku. Dienas izravējamā norma likās milzīga. Saimnieks vairākas reizes apvaicājās, vai spēšu, vai pavilkšu. lai zinātu, ko darīt tālāk. Es klusēju ar atbildi, jo biju pieķērusies vietai un domāju, ka spēšu, ka pavilkšu. Uz beigām jau darīšana sanāca veiklāka, nekā sākumā.

Un ko tad es īsti varēju pateikt? Man nebija kur citur palikt uz sitiena, nezināju vai izdosies ko sameklēt un nezināju, vai vispār izdosies aizbraukt. Tāpat atstāt jau viņiem nebija nekāda rezona. bija un ir vajadzīgs cilvēks, kas palīdz un dara smagos lauku darbus.

Tikai Viedoklis, nekas vairāk.

Zinu, ka zināmā mērā atkārtošos, šo esmu kādos pavedienos jau iepriekš aprunājusi. Laikam nevaru rimties, kamēr nav izrunāts krustu šķērsu. Piedodiet.

Par politiku, politiķiem, varu. 

Būt par politiķi, varā esošo ir tāda pat profesija kā arājs, kalējs, ofisa darbinieks. Tik atbildības līmenis ir cits. Un nav ko pukstēt, ka varā esošajiem ir varbūt lielāka alga nekā konfekšu ietinējam pie konveijera. Algu maksā ne tikai par pienākumu izpildi bet arī par atbildības līmeni. Un tādās proporcijās, cik nu tas budžets atļauj.

Politikai, varai ir savi spēles noteikumi un sava "virtuve", kura nu noteikti ir savādāka, nekā tās pašas konfekšu fabrikas "virtuve". Un ir sveicami, ja katrs strādā tajā profesijā, kuru izvēlējies. Tas, ka pie mums uz deputātu krēsliem "cierē" cilvēki bez iepriekšējām zināšanām par darba pienākumiem un atbildību, ir smags atavisms no padomju laikiem. Pasaules vēsturē pēdējo 100 gadu laikā vismaz es zinu tikai trīs gadījumus, kad ļoti atbildīgā krēslā iesēdās pēc būtības ļoti tālu profesionālā un citādā ziņā tālu 'stāvošs" cilvēks. ASV - Reigans un Švarcnēgers (Kaut kā sīki neatceros viņu personisko pienesumu valsts darbībā, katrā ziņā tos periodus atceros kā rāmi līganus savā ziņā, neitrālus. Ja kas, palabojiet.). Un Zeļenskis Ukrainā. Jauns cilvēks, vecumā drusku virs 40 gadiem. Šis vecums ļoti atbildīga amata ieņemšanai tiešām ir.... nu, jauns cilvēks. Kā Zeļernskim Ukrainā klājas, nu to mēs visi zinām, neatkārtošos.

Pārdomas Zikova sakarībā

Nesen, pirms pāris trim dienām portālā kasjauns.lv atkal parādījās informācija par tiesas procesu Zikova lietā. Paldies dievam, beidzot nepieminēja skolu, kuru šis cilvēks ir pabeidzis.
Pati personiski viņu nepazīstu, sāku skolā strādāt tā gada rudenī, kad viņš pavasarī bija to absolvējis. Absolvējis tik izcili, ka skola ar viņu lepojās. Zikova fotogrāfija karājās redzamā vietā, ar pavadošo lepnuma pilnu tekstu. Ja pareizi atceros, puisis bija medaļnieks un Rīgas domes stipendiāts. (Nu, kaut kā tā). Un, cik zinu, skola ar šī puiša sasniegumiem mācībās lepojās līdz pat traģiskajam notikumam kinoteātrī.

Filma: Tauriņa efekts (Эффект бабочки / The Butterfly Effect)

Nezinu, vai man sižetiski jāiepazīstina ar šo 2004.gada ASV un Kanādas kopražojuma filmu. Naivi ceru, ka mani lasītāji to ir redzējuši vismaz vienu reizi.

Pirmo reizi to noskatījos drīz pēc tās iznākšanas uz ekrāniem, pārtulkotu no angļu valodas man saprotamā, diemžēl krievu, valodā. Turpmākajos gados ik pa laikam pie tās skatīšanās atgriežos nolejuplādējot torentos.

Lai vai cik plaša kvalitātes amplitūda ir ASV filmām no + bezgalīgi labas līdz - bezgalīgi sliktai, un Eštons Kačers, kurš šajā filmā tēlo galveno varoni, man ne visās filmās ar viņa piedalīšanos patīk, šajā filmā viņš ir godam un godam "iznes" stāstu.

Fantāzija un psiholoģija vienlaicīgi. Fantāzija tajā, ka labu vēlot un mēģinot sakārtot pozitīvā virzienā to cilvēku likteņus, kuri varonim ļoti nozīmē, varonis izmanto kā savdabīgu laika mašīnu savu dienasgrāmatu un filmas beigu piesitienā arī tēva uzņemtās videofilmas kadrus.

Var jau būt, ka atkārtojos

Laikam nevaru rimties. Vēstures un savu jaunības laiku vēstījumā. 

Nu nebija tā, ka padomju laikos mēs klīdām pa ielām un citām vietām ar drūmām sejām no cikla "Nejaukā Padomju Savienība mūs apspiež un neļauj dzīvot". Mēs vienkārši bijām apguvuši prasmi nodalīt obligāto ideoloģisko nodevu laikam no savas dzīves reālijām. Nedaudz šai tēmai pieskāros 2018.gada 18.marta ierakstā. Mēs vienkārši zinājām, ko un kur var runāt.

Un nav tā, ka pie mums viss bija drūmi bezcerīgs un nekas no Rietumiem līdz mums ienāca. Cik un kādās devās, pa kādiem ceļiem ienāca - jau nākošais jautājums. 

Manu vecāku paaudze zināja Bītlus, mana paaudze jau zināja ne tikai viņus, bet arī daudzus citus. Es, mani vienaudži, paaudzes plus mīnus bijām "pārejas ceļš" no hipijiem uz pankiem. Tieši par pēdējiem ir Podnieka filma Vai viegli būt jaunam. 

Varbūt slinkums? Vai kas cits?

Ik pa laikam atgriežos pie iepriekš aprunātām tēmām. Laikam jau tāpēc, ka "uzrodas" kas papildināms, iepriekš izrunāt piemirsies. Un varbūt sanāk atkārtoties. Laikam jau tās tēmas sasāpējušas, ja sanāk tāda ņemtne.

Vēlos vēl nedaudz "paburbuļot" par vides sakoptību, sakopšanu. Par šo jau padaudz izteicos iepriekš runājot par sētnieka darbu un iedzīvotāju pašu attieksmi pret apkārtējo vidi. Tagad parunāšu drusku paplašināti laikam.

Iepriekš atradu "Rīgas pilsētas teritorijas kopšanas un būvju uzturēšanas saistošie noteikumi", lai neklidzinātu kaut kā bezsegumā.

Tātad - cik nu sapratu no tiem noteikumiem un arī no tā, ko nācies dzirdēt no Rīgas vienģimenes privātmāju īpašniekiem - īpašniekiem ar saviem spēkiem jāsakopj ne tikai pati privātā, iegrožotā teritorija, bet arī nelielais, privātteritorijai piegulošais principā publiskais ielas gabals. Privātīpašnieki to arī dara. Vienģimenes māju privātīpašnieki. 

Bet vai to pašu dara arī daudzdzīvokļu māju dzīvokļu privātīpašnieki? Cik saprotu no noteikumiem, tur apkārtējā vide jākopj mājas pārvaldniekam, zemes faktiskajam īpašniekam. Un te nu sākas, manuprāt, relatīvs slinkums. Šie daudzie konkrētās mājas, teritorijas faktiskie kopīpašnieki sameklē kādu SIA, MIA vai ko nu citu, kas nodrošinātu īpašuma apkopšanu publiskā telpā. Un tad nu klidzina negācijas, ja tā organizācija, kurai apkopšana deleģēta, netiek galā. Netiek galā daudzos gadījumos objektīvu iemeslu dēļ. 

Tik varētu ieteikt tiešām sasparoties un pašiem kopējiem spēkiem atrast situācijas risinājumu neizmantojot tos SIA, MIA vai ko nu tamlīdzīgu. Kaut paši sastādot dežūru grafiku pa dzīvokļiem (ja nu gribas to naudiņu, kuru maksātu konkrētās mājas sētniekam, pietaupīt). Pie viena - zinu daudzdzīvokļu mājas, kurās dzīvokļi visi ir privatizēti, kur iedzīvotāji paši kopj kāpņu telpas pēc iedalījuma: kāpņu laukumiņā esošie dzīvokļi savu kāpņu laukumiņu un kāpņu posmu uz leju līdz stāvu zemāk esošajiem dzīvokļiem. Un nerodas nekādas problēmas - kāpņu telpā vienmēr tīrs, neviens pat nedomā tur ko piedrazot.

Tāpat ar zaļās zonas mājai piegulošā teritorijā sakoptību. Par to jau ieteicu ideju iepriekšējā rakstā. Un par pašu attieksmi pret tīrību apkārtējā vidē.  Tik varu piemetināt - dzīve sakoptā vidē visiem patīk. Tad nu tiešām paši primāri par to parūpēsimies, bērniem pamācīsim parūpēties. Morāli ieguldīsim perspektīvā, tā teikt.

Man, goda vārds, patīk daudzviet pa guļamrajoniem paklaiņot. Daudzās vietās cilvēki paši cenšas savu apkārtni uzlabot kaut ielas kaķiem sacelto mājiņu veidā (un tās mājiņas ir celtas tiešām to zvēriņu ērtai dzīvošanai neaizmirstot par estētisko kopainas pozitīvo momentu). 

Par ielas kaķu barošanu varbūt kāds atkal teiks - "nevajag tos zvērus izmest uz ielas; nebūs, kas klaiņo un nebūs sirmmāmiņām jātērē pensija tos zvērus barojot." Taisnība tik tālu, cik - "nevajag izdzīt uz ielas tos, kurus esam pieradinājuši." Tālāk jau seko tie zvēriņi, kuri jau kurā paaudzē ir pieraduši pie ielas dzīves, uzauguši uz ielas, jo viņu iepriekšējo paaudzi kāds ir izdzinis ielās. Un sirmmāmiņas tos zvēriņus pagalmā baro ne jau tāpēc, ka nav ko darīt, bet tāpēc, ka dala maizes kumosu ar izsalkušajiem, izsalkušajiem kurus visus mājās pie sevis piemetināt ir nereāli. Un tos kaķus pagalmos baro ne jau tikai vecmāmiņas, arī jaunāki cilvēki. Ne jau vecmāmiņas prot tās kaķīšu mājiņas tik glaunas uzcelt. Kaut kā kolektīvs mājas iedzīvotāju darbs sanāk. Un savstarpēja nerakstīta sadarbība - tie kaķi ne tikai dzīvo tajās mājiņās un pārtiek no tā, ko viņiem kāds iznes ēdamreizei. Viņi gan jau ka vēl pagrabus zināmā mērā no pelēm pasargā....

Vispār, laikam jau pašiem iedzīvotājiem, vismaz teorētiski, būtu jāpadomā par to, ko un kā var izdarīt paši saviem spēkiem pirms kur iesaistīt pārvaldes institūcijas.

Tas nu, ceru, tēmā būtu viss.

Raibs jūklis jūlija sākumā

1.  Vel par praidu. Lasu visu to viedokļu jūkli feisbukā un pamazām sāku nonākt pie secinājuma (un tas ir dziļi subjektīvs viedoklis) ka valsts pārstāvji akceptējot praida norisi dziļi aizstāv tradicionalitāti cilvēku attiecībās. Tūlīt paskaidrošu. Sakarā ar coron'as vīrusa izplatību valstī tiek veikti dažādi pasākumi iedzīvotāju aizsardzībai no šī vīrusa. Tiem var piekrist, var nepiekrist - katra subjektīvais viedoklis. Pasākumu vidū arī dažādi pulcēšanās noteikumi, ierobežojumi. Toties praids - lūdzu pulcējaties. Mans subjektīvais viedoklis - lai jau seksuālās minoritātes pulcējas, lai jau pakļauj sevi saslimšanas iespējamībai neņemot vērā saslimšanas un mirstības statistikai. Ir viedoklis, ka šī valsts attieksme - gan jau pie saslimšanas riska kāda daļa saslims pietiekami stipri, lai nebūtu atpakaļceļa: valstij ir vajadzīgas normālas ģimenes, šādi, demokrātiskā ceļā, taps tikts vaļā no nevēlamajiem. Nu, tāds iespaids radies.
2. Ir īsti nekorekti spriest par vīrusa vispasaules izplatību, ja nekur neparādās ziņas par to, kas ar vīrusu notiek Centrālamerikā, Dienvidamerikā, Āfrikā, Madagaskarā, Austrālijā. Par ASV nav īsti skaidrs - cik lielu tās teritoriju ir skāris vīruss, par Krieviju tas pats. Pēc masu mēdijos sastopamās informācijas - vīruss "pastaigājas" pa Eiropu, daļēji pa Arābijas pussalas ziemeļiem. Un viss. Tāpat kā daudzas slimības iepriekšējos gadsimtos.
3. Savā ziņā divi Pasaules kari, kas stipri paplosīja Eiropu, par pasaules kariem manuprāt nosaukti drusku nekorekti. Manā skatījumā - ja jau Pasaules karš tad tajā jāpiedalās visai planētai. Ne tikai Eiropai. Labi, Otrajā pasaules karā piedalījās ASV, Japāna. Un viss. Pērējā pasaule krāmējās ar savām, ar karošanu nesaistītām lietām. Savā ziņā eiropiešu lielummānija. Es neapgalvoju, ka abi kari bija žēlsirdības misija, nē. Tie radīja tādus postījumus ka maz neliekas; un kur vēl cilvēku upuri.

Esošā pretrunīgums

Un atkal par karu un karošanu. Zinu, ka esmu daudz un dikti visādos locījumos šo tēmu skārusi, apskatījusi. Nu, šoreiz no vēl kāda punkta. Ja nu kādam interese parakāties un atrast to, ko iepriekš sarakstījusi... Nu, ja atrodat un ir vēlme izteikties, uz priekšu. Tik atkārtoju to, ko jau esmu ierakstījusi bloga "parakstā" - anonīmos komentārus dzēšu neatkarīgi no komentāra satura.

Vispirms - karš jebkurā formācijā ir agresija. Agresija, ko izraisa pats, reizēm ar savu darbību panāk to, ka otrs atbild ar agresiju, jo dotajā situācijā nevar savādāk.

Vārdu savienojums "cīņa par mieru" ir zināms aicinājums uz agresiju. Jebkura cīņa ir agresija.

Vakar kopā ar LFFB aktīvistiem

Beidzot vakar tas notika. Tikāmies āra kafejnīcā pēc krietna laika. Visiem bija spārnota un brīvlaišanas sajūta. Pie galdiņa bijām seši, pie ciitem arī bija pavairāk cilvēku - to rakstu tāpēc, ka pēc pašreizējiem noteikumiem pie galdiņa drīkst sēdēt ne vairāk par četriem. Bārmenis, diezgan norūpējies no skata, apstaigāja galdiņus un lūdza visus tomēr kā nebūt sadalīties tā, lai noteikumi tiktu ievēroti un mūsu pašu tusiņš arī neciestu. Publika bija saprotoša un iespēju robežās pārgrupējās. Nevienam taču negribējās radīt nepatikšanas iestādei, ja nu notiek pārbaude.

Varbūt, ka būs vēl bildes, bet neesmu īsti parliecināta.

Bailes

Mēs katrs no kaut kā, par kaut ko baidāmies. Un ir lielas bailes un sīkas izbailes. Kā katrs tiek galā ar savām bailēm - tas jau ir dziļi individuāls jautājums.

Daudzi baidās no nāves aizmirstot to, ka kaulainā pienāks jebkurā gadījumā, kad laiks būs pienācis. No nāves nav ko baidīties. Dzīvot reizēm ir daudz grūtāk, nekā nomirt. Tāpēc varbūt ir tik daudz pašnāvību, aiziešanas pēc paša izvēles un pirms laika. Cilvēki vienkārši netiek galā ar savu dzīvi un bēg no tās izvēloties vieglāko ceļu kā tikt ar dzīvi galā.

Daudzi baidās iet pa tumšām ielām, ja sanācis kur ilgāk aizkavēties, baidās no tumšiem stūriem. Ja nu tur ir ļaundaris, kas uzklups....Tās ir tādas sīkbailes. Burlaki, ja viņi nav galīgi nepieskaitāmi idioti, nekad neuzklups vientuļam vidusslāņa cilvēkam, kas ar grūtībām savelk savu dzīvi un ienākumus vienotā sistēmā. No tāda jau nav ko paņemt. Un "biezie" braukā mašīnās un reizēm pat ar apsardzi.Un šajos slāņos ir jau citi likumi un spēles noteikumi.

Tās bailes ir tik dažādas, ka visus baiļu paveidus uzskaitīt būtu pagrūti. Tās ir daudzēidīgas. Tomēr zāles pret bailēm ir vienas - ir jādzīvo pēc principa "kam jānotiek, tas notiksies. Ja varu ko pamainīt situācijā - labi, ja ne, tad jāpieņem situācija kāda tā ir." Es vismaz cenšos tā dzīvot un cenšos nebaidīties.