****
Zinu, ka par noteikumu tēmu esmu daudzkārt runājusi. Šis teikums ir uz turieni, kur parādās daudzi raksti, kuros esmu paudusi savu nostāju par noteikumiem. Bet laikam atkal atradies kas tāds, ko gribas pateikt tēmā.
Mūsu dzīvi visu laiku regulē kaut kādi noteikumi. Piemēram, Ielu satiksmes noteikumi, Darba līguma nosacījumi, uzvedības noteikumi kādās sabiedriskās vietās un vēl daudz citu visdažādāko noteikumu. Mēs tos visus pieņemam, daudz nedomājam par to, ka šie noteikumi ar kaut ko iegrožo mūsu brīvību, mūsu tiesības uz kaut ko. Tie ir un ir. Mūsu ikdienas norma. No noteikumiem nekādi un nekur nu nesanāks izvairīties. Pat uz vientuļas klints kaut kur okeāna plašumos vientuļam cilvēkam ar laiku atradīsies kādi nebūt noteikumi, kurus ievērojot viņš uz tās klints spēs noturēties un izdzīvot.
Tāpat - daudzkārt esmu teikusi, ka jebkurš noteikums ir "dzīvs" tik ilgi, kamēr kaut viens cilvēks to noteikumu ievēro. Un, manā uztverē, ir muļķīgi ievērot noteikumus un tajā pašā laikā skriet kaut kur protestos lai kāds kaut kur kaut tās pašas izpildvaras gaiteņos atceļ ievērotos noteikumus situācijās, kad var izvēlēties to noteikumu vienkārši neievērot bez visādiem masu pasākumiem (Kā tas savulaik bija ar masku nēsāšanu Covid 19 epidēmijas laikā).
****
Tā mobilo telefonu lietošanas aizliegšana skolā kādām vecuma grupām, par ko viedokli paudu savā iepriekšējā rakstā, uzjundīja to, ko apmēram biju paudusi kur savos iepriekšējos rakstos saistībā ar bērnu tiesību un pienākumu likumu vai ko tamlīdzīgu. Ziniet, visi brēkale tikai par to, ka reizēm kaut kur un kaut kādus apjomos neievēro bērnu tiesības un viedokli. Aizmirstot to, ka likums paredz ne tikai tā bērna tiesības, bet arī pienākumus. Kaut vai pienākumu mācīties situācijā, kurā gan vecāki, gan skopas personāls nodrošina viņam iespēju mācīties. Jo - ar lielu azartu uz skolu bērni iet tikai kaut kur jaunākajās klasēs; augot lielākiem, viņiem tas skolas apmeklēšanas un mācīšanās azarts kaut kur palēnām pazūd. Jo pamazām uzrodas interesantākas lietas, ko darīt ārpus skolas un mājas. Un tad - situācijā, kurā gan vecāki, gan skolotāji šādu kavētāju bar par nemācīšanos - atrodas taču kādi, kuri brēc par bērna tiesību pārkāpumu, emocionālu vardarbību, jo notiek taču bāršanās.
Nu pamēģiniet pusaudzim, kuram tie hormoni trako stiprāk par cunami un viesuļvētru kopā ņemtām iestāstīt mierīgi, ka viņš uzvedas slikti, ka ir jāmācās. Lai jums veicas.
Apmēram šajā pat "operā" ir trīsgadīga bērna niķis un histēriska bļaušana pa visu lielveikalu mirklī, kad mamma mēģinājusi mierīgi pateikt, ka konfekti nopirks citā reizē, jo šobrīd naudiņa pietiek maizītei un pienam. Ar runāšanu un pārliecināšanu to bērnu neapklusinās, neliks ko saprast. Viņš vienkārši nedzirdēs, jo bļaus. Un varbūt tikai pliķis pa "dienvidpolu" to niķi apklusinās un viņš būs gatavs jel ko dzirdēt.
Man šādās situācijās vienmēr gribas "nolikt pie vietas" "gādīgās" tantes, kuras neņemot vērā situāciju, sāk vaimanāt, ka mazu bērnu sit. Liekas, ka tām tantēm pašām nekad nav bijuši bērni un viņas nekad nav saskārušās ar tādām situācijām.
****
Labi, izplūdos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru