Vispirms laikam ka būs neliela atkāpe priekš tēmas, kuru pacēlu savā 2024.gada 27.augusta rakstā, kurā minēju latviešu tautas personāžus, kuri ar savu reizēm neviennozīmīgo darbošanos atstājuši pēdas mūsu vēsturē.
Gribu vēl te pieminēt tādus cilvēkus, kā Jēkabs Peterss un Jānis Rudzutaks, kuri dzīvoja un darbojās PSRS ārēs starp abiem pasaules kariem. Un vēl atradu vienu paplašāku rakstu par latviešu darbošanos PSRS čekas rindās starpkaru periodā. Tiesa, nepārbaudīju to, vai tieši šo rakstu esmu piedāvājusi lasīšanai iepriekšējā informācijas apkopojumā par tēmu.
Vērtējiet viņu darbošanos kā nu vēlaties, bet bez viņu esības mūsu pašu vēsture būtu pliekana un vienveidīga.
Tagad par tuvākiem laikiem.
Ziniet, manuprāt, arī tiem politiskajiem darboņiem, kurus vērtējam daudzu mīnusu griezumā, ir paliekoša mūsu tautas vēsturē. Manuprāt, nav svarīgi kā darītais un sadarītais tiek vērtēts. Svarīgi ir darbošanās, visāda veida rosīšanās, kas atstāj zināmu ietekmi uz esošo lietu, vietu un notikumu kārtību. Laiks visu noliks savās vietās neatkarīgi no mūsu patikas vai nepatikas.
Man personīgi ļoti pietrūkst Žirinovskis Krievijas politiskajā skatuvē. Jā, viņš bija īpatnis, kura darbošanos Krievijā, pasaulē, tajā skaitā arī pie mums, vērtēja ne pārāk pozitīvi maigi sakot. Bet tomēr viņš bija personība uz politiskās skatuves It kā klauns ar ambīcijām. Par spīti visiem viņa izteikumu mīnusīgajiem vērtējumiem, viņš bija "rozīne uz tortes" ar savu kolorītumu.
Otrs, kas man uz Krievijas politiskās skatuves pietrūkst, ir Prigožins (piedodiet, bet par viņu internetā atradu tikai angļu valodā esošus materiālus). Arī šis personāžs bija "rozīne uz tortes" Krievijas šolaiku vēsturē.
Bez abiem iepriekšminētajiem personāžiem, manuprāt, pašreizējā Krievijas politiskā skatuve kļuvusi kaut kāda vienvirziena pelēcīga. Un neinteresanta. Ar visu to, ka Krievijas krahs ir neizbēgams, tika laika jautājums. Labi, tas tā, par margrietiņām.
Man tāds kā jautājums. Kas pašreiz un kā notiek ar Aivaru Lembergu? Šis kolorītais politiskais darbonis, ļoti ilggadējais Ventspils mērs, ilgus gadus bija visa veida mediju uzmanības lokā. Informācija par viņa darbošanos medijos pazuda relatīvi drīz pēc viņa iesēdināšanas cietumā uz tiesas sprieduma pamata. Lembergs ir ļoti kolorīta persona, kura noteikti jau atstājusi pamanāmas pēdas Latvijas vēsturē.
Tagad vēlreiz par Šleseru. Jā, zinu jau zinu, ka metīsiet manā virzienā vismaz spilvenus, pildītus ar attieksmi pret šo personu. Tomēr, un atkārtojos, un laikam darbojos kā Sātana advokāts vai kas tamlīdzīgs, viņa esība un darbošanās uz Latvijas politiskās skatuves nav tikai un vienīgi melna un nekā. Viņam ir pieci (5!) bērni, kas ir jūtams pienesums mūsu tautas demogrāfijai. Viņš ar savu dažādi vērtēto darbošanos ir sagādājis amortizācijas spilvenus savu bērnu nākamībai; zināmā mērā iesākums politiķu dinastijai Latvijā, jo divi viņa dēli darbojas politikā.
Šleseram ir savs, kaut arī no citiem atšķirīgs, redzējums par Latviju, tās nākamību. Un par savu redzējumu viņš stīvējas par spīti tam, ka ir zināmā mērā viens pret visiem. Šlesers nav Rosļikovs, kurš savu aizvainojumu pret mūszemīti aizstiepa prom; Šlesers nav klauns Gobzems, kurš savā darbībā izgāzās un tāpēc aizbēga uz Spāniju, kur iebāza galvu pludmales smiltīs, nomainīja vārdu un uzvārdu un vispār izliekas beigtu siļķi, kurai it kā neinteresē norises mūszemītē.
Jā, Šlesers ir pretinieks daudzām norisēm mūsu valstī. Jā, viņa darbošanās gan agrākos laikos, gan pašlaik nav īpaši jauka maigi sakot. Bet tajā pat laikā viņš ir te un tagad ar saviem uzskatiem, savu redzējumu. Šlesers ir pretinieks, bet, manuprāt, viņu varētu dēvēt par cienījamu pretinieku, kuram zem goda padoties, pamest darāmo (te nu vēlreiz jāpiemin tas pats Gobzems, kurš padevās, aizbēga, apvainojās kā niķīgs puika, kurš konfekti nedabūja).
Katrā gadījumā, manuprāt, Latvijas politiskā skatuve daudz ko zaudētu, ja Šlesers pēkšņi no tās nokāptu uz neatgriešanos. Viss kļūtu pliekani un zināmā mērā nekā. Cik nu no mana kaktuskrūma pazares, politiskajos gaiteņos ir lēmumi, kuri tiek pieņemti kā pretstāvējums Šleseram un galarezultātā ir kaut sēkliņas vērts, bet Latvijas labā.
Kaut kā tā. Un skatos uz tiem politiķiem no drusku cita rakursa. Nevis meklējot kādus attaisnojumus viņu darbībai. Tikai kopainas vērtējumam. No cikla, kas, kāpēc un kā.
Kaut kā tā. Un, ja kas, viela diskusijai. Tik konstruktīvai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru