Laikam būs tas, ko reizēm sauc par "vecu tēmu pārmalšanu". Gan jau ka sapratīsiet un piedosiet.
* Vispirms un atkal. Ir jāatkārto laikam vēl un vēl. Nav tāda jēdziena "alkoholisms ir neārstējams". Nu, jā, no daktera ar tableti rokās skatupunkta - var būt. Var būt no medicīniskā viedokļa, jo alkoholisms jau nav vīruss, kurš "jāizdzen" laukā no ķermeņa ar medicīnisku manipulāciju palīdzību. Alkoholisms ir cilvēka izvēle. No cikla "Es aizleju sevi un savu dzīvi, vai arī nē". Un katra paša ziņā vispirms jau ir tas, lietot un cik daudz to alkodziru, kurā mirklī no tās atteikties. Ja nu vajadzīga kaut kāda medicīniska palīdzība kādā situācijā, tā ir tikai palīdzība konkrētā brīdī un konkrētās robežas. Ne vairāk. Un katra paša brīva izvēle ir "Man pie kājas visa pasaule, es aizlēju, aizleju un aizliešu acis" vai arī "Man tagad nav vēlmes un laika, jo...." kaut zivju cope notiek upeles krastos.
* Tālāk. Manā ieskatā, un tikai mans viedoklis, kuru var droši apstrīdēt, nav neārstējamu slimību. Jo ir katra individuālā organisma spēja un griba stāties pretī tam, ko sauc par saslimšanu. Un mediķi šajā procesā ir tikai un vienīgi palīgi. Medicīniskā palīdzība. Ja cilvēks, viņa organisms pats nestīvēsies pretī kaitei, mediķu pūles var būt bezspēcīgas. Ja organisms pirmām kārtām pats kaut ko nedarīs savā labā, cilvēks var nomirt arī no viena šķaudiena parastā.
Pat no komas vai puskomatoza stāvokļa cilvēks var izkārpīties. Tajā gadījumā, ja viņam zemapziņā nebūs "ups, man vēl tā konfekte jāapēd, žogs pusratā krāsojams palicis". Vispār no tā stāvokļa laukā netiks par spīti visādām mediķu manipulācijām, pūlēm, ja zemapziņa neīdēs ar kaut sīku un ir kā bezjēdzīgi absurdu motivāciju.
Esot situācijas, kurās "par spīti mediķu pūlēm...". Jā, nestrīdos, ir situācijas, kurās mediķu pūles ir bijušas bezspēcīgas, cilvēks, par spīti visam, aizgājis saules taku. Bet tam visam pamatā vispirms jau bijusi paša saslimušā cilvēka iekšējais, zemapziņas līmeņa "Man pietiek, apnicis". Un pie šādas situācijas mediķi var kaut tambu-lambu vēderdejas dejot. Nekas nepalīdzēs.
Zinu no savas pieredzes. 2015.gada pavasarī, apmēram ap šo laika periodu, gulēju slimnīcā puskomatozā stāvoklī un mediķi pūlējās mani pie veselības atgriezt ar tobrīd pieejamiem līdzekļiem. Bet, ja es caur savu pusnemaņas stāvokli slimnīcas gultā caur apmiglotu stāvokli nebūtu pamanījusi, ka pie manas gultas periodiski un mainoties nesēdētu trīs cilvēki, nekas nebūtu, manis te vairs nebūtu. Man kaut kur zemapziņā nostrādāja "Ir cilvēki, kuriem esmu vajadzīga un svarīga, ir jāizkārpās". Tas nostrādāja tajā ļoti smagajā laikā; es nepārkāpu aiziešanas slieksni un atgriezos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru