Kaut kā maz šomēnes rakstu. It kā joprojām sanāk "lēkāt" starp Ludzu un Rīgu, it kā kaut kas notiek, it kā gribas par kaut ko parunāt. Bet tā pēdējā gada visādā "lēkāšana", kaut kādu notikumu virkne.... Kāds iekšējs nogurums iestājies. Vakar pārbraucu no Rīgas ar "Urrā! Tagad kādas pāris dienas NEKUR tālāk par soliņu mājas priekšā neiešu (varbūt vēl līdz tuvākam veikalam pēc kādiem "sērkociņiem" aiziešu)!". Vajag kaut kādu iekšēju atpūtu, ko izgulēt. Arī tādēl, ka piems kādas pusotras nedēļas noķēru puņķi, klepu un kārtīgu saaukstēšanos, kuru izgulēt viengabalā tā arī neizdevās - bija uz to dižpilsētu jābrauc, tā ka atteikt nu nekā. Vajadzēja un cauri.
Kaut kāda piesardzīga neizpratne par to feisbuka būtni Sintu Ezeru, par kuru esmu še vismaz pāris reizes izplūdusies - viņa "dzen savu skrūvi" cilājot tikai un vienīgi melnos punktus Ukrainas iekšējās norisēs, pat ar neapbruņotu aci saprotams - Ukrainas iekšējās ne vienmēr labās norises ir tikai aizsegs tam, ka zemtekstā "Krievija laba un apvainota". No viņas darbošanās pat nav jūtama jel kāda sava izpratne par objektīvām norisēm un Krievijas - Ukrainas kara sākšanās iemesliem. Un - te nu mana kāda nebūt neizpratne Sintas sakarībā. Viņa aktīvi piedalās tikai tajās diskusijās, kuras rodas pie viņas publikācijām. Nevienā citā diskusijā pie neviena cita raksta viņa nepiedalās. Tāda sajūta - viņai ir tikai un vienīgi viņas pašas redzējums un punkts. Viņas un viņas līdzdomātāju šaurais viedoklis.
Jo Ukrainas notikumi ir komplekss notikums ar kompleksiem iemesliem, uzsākuma iemesliem un kāda personāža nevēlēšanos atzīt savu kļūdu un ar kaut minimālām goda atliekām aiziet mājās.
Jo, un laikam manuprāt nezinu kurai grupā, - ja Krievija ar "soory, piedodiet, atvainojiet, es kļūdījos, nebiju pareiza" (vai kā tamlīdzīgi izsakoties) savāktu "čemodānus" un aizietu no Ukrainas atstājot ro 2014.gada robežās - varbūt pasaule kaut par kapeiku labāk uz to monstru paskatītos. Varbūt kādas sakarīgākas diskusijas sāktos. Nezinu, vai Krievija saņemtu kaut vienu bonbongu un plusžetonu, bet šis bardaks beigtos.
Zeļenskis esot aizsēdējies savā amatā? Protams. Bet šis ir forstmažors Ukrainai. Aktīva kara apstākļi nav tas brīdis, kad jārīko vēlēšanas un jāmeklē jauns prezidents. Šī procedūra var ļoti nopietni atstāt sliktu iespaidu uz norisēm kaujas laukos. Protams, nomainīta jau teorētiski varētu, bet tad Zeļenskim būtu kāda būtiska iemesla (smags ievainojums un tam sekojoša hospitalizācija, vai arī nāve) dēļ būtu neiespējamo veikt savus pienākumus. Kad karš jebkādā formācijā beigsies, gan jau ka Zeļenskis atstās amatu nododot to nākamajam. Un, vispār, vēsturē ir precedents - Franklins Delano Rūzvelts savā amatā, ASV prezidenta krēslā palika ilgāk, nekā ASV likumdošana paredz. Karš beidzās un viņš aizgāja no amata.
Kara laiks nav tas laiks, lai vienkārši tā pat mainītu valsts vadītājus. Jābūt nu ļoti svarīgam iemeslam, lai to darītu - kaujas lauks ir prioritāraks par civilajām peripetijām.
Vēl. Tāds varbūt dīvains novērojums. Esiet pamanījuši? Tie, kuriem bērnības, jaunības, pieaugšanas periods bijis pilns ar visu kaut ko, labām, ne labām, lietam; kuri uzvedušies reizēm pat ļoti nepareizi - tie ar laiku, pamazām pieaugot, kaut kā, kaut drusku pamaina sevi un vidi ap sevi, izsitas cilvēkos, sasniedz kaut kādas virsotnes. Bet tie, kuri visu mūžu tikai un vienīgi pareizi bijuši, pareizi rīkojušies - tie kaut kur pazūd masas pelēcībā tā arī ne par ko nekļuvuši. Pareizi bija, pareizi palika - un tālāk? Tālāk nekas.
Nesaku, ka reizēm un bieži rīkoties nepareizi ir pareizi. Kaut kādām robežām vienmēr jābūt. Bet...
Labi,izplūdos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru